Par barikādēm runā skolā un ģimenē
Doma laukumā amatpersonas piedalījās Barikāžu piemiņas uguns iedegšanā. Pulcējušies bija arī virkne jaunsargu. Uzrunātie jaunsargi stāsta, ka par barikādēm runā skolā un ģimenē.
„Skolā tiek runāts, un arī mani vecvecāki piedalījās barikādēs. Tā kā es eju Jaunsardzē, arī Jaunsardzē par to tiek stāstīts. Tiek stāstīti arī vēsturiski notikumi, kā tas viss notika. No vēstures notikumiem man vislabāk patīk tā sajūta un apziņa, ka mēs bijām latvieši un mēs bijām patrioti, un mēs bijām gatavi atdot savu dzīvību par mūsu valsti.”
„Es priecājos, kas es šodien varēju piedalīties šādā pasākumā. Skolā ļoti daudz stāstīts par barikādēm, jo mums kā jau jauniešiem ir jāzina, kas tas ir un kā tas notiek. Ģimenē varbūt kā kuru reizi pastāsta.”
„Mana māte ļoti cieši piedalījās šajā lietā. Viņa bija viena no tiem, kas nodrošināja ēdienu, nēsāja apkārt visur. Pati mājās taisīja visādas lietas, ko varēja, lai varētu nodrošināt visiem, kas tur cīnījās, ēdienu.”
Atminas barikāžu laiku
Jānis Lācis no Jēkabpils uzskata, ka svarīgi stāstīt par šiem notikumiem jauniešiem: „Šodien taču mums ir tik liela svētku diena, kur es nepiekrītu, ka to sauc tikai par barikāžu dalībnieku atceres dienu. Tai vajadzēja būt valstiski godināšanas, piemiņas un tā tālāk dienai. 1991.gadā, kad 13.janvārī izgājām uz lielo tautas manifestāciju Krastmalā, no tā arī sākās mūsu Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšana, kaut gan jau deklarācija pieņemta 4.maijā.”
Jānis Lācis uz pasākumiem ieradies pacilātā noskaņojumā: „Esmu bijušais Latvijas Tautas frontes domnieks, pats barikāžu organizators un dalībnieks. Tas ir man vienkārši svēts pienākums šeit būt. Un es savādāk nevaru iedomāties, jo nevar nekas aizstāt šo nopietno dienu.”
Tāpat pasākumā Latvijas Radio satika arī rīdzinieci Mirdzu, kas piedalījusies barikādēs: „Es tajā laikā stāvēju, kad gaidīja kursantus pie Saeimas. No rīta Godmanis laikam bija tas, kas sauca visus, lai nu tagad nāk, jo tie, kas bija pa nakti dežūrējuši, tie bija visi jau izklīduši. Mani bērni arī bija kaut kur projām. Es biju mājās un gandrīz jau nakti negulēju.”
Mirdza stāsta, ka tas bijis ļoti liels pārdzīvojums: „Un tad es tūlīt arī skrēju un tad mēs bijām tieši Saeimas durvju priekšā viena rinda. Un mums teica, ka tūlīt nāks kaut kādi kursanti, kas grib iekļūt Saeimā. Es stāvēju starp diviem vīriešiem. Agrs rīts, vēss, protams, arī. Un es viņiem prasīju, vai viņi no uztraukuma drebinās, vai no bailēm. Un es arī drebēju kā apšu lapa. Viņi teica – nē, viņi nesaprot arī, vai viņiem ir auksti, vai… Bet, nu uztraukums jau nu visiem bija.”
1991. gada barikāžu atcerei veltīti pasākumi svētdien notiek visā Latvijā.
