Bāreņu svētdienā dzīvesstāsti iedrošina iepazīt un uzņemt bez vecākiem palikušos bērnus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Svētdien, 1.novembrī, ir Bāreņu svētdiena, kad rūpēs par bāreņiem iestājas kristīgās draudzes 70 pasaules valstīs. Arī Latvijā nu jau otro gadu šī diena tiek atzīmēta. Tās galvenā vēsts ir aicinājums atbalstīt bez vecāku gādības palikušus bērnus, kļūstot par adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm. Bāreņu svētdienas centrālais pasākums šogad notiek Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā.

Bāreņu svētdiena Rīgas Vecajā svētās Ģertrūdes baznīcā sākās ar dievkalpojumu, kurā tika īpaši aizlūgts par bāreņiem un liecības sniedza cilvēki, kuri adoptējuši bērnus. Piedalījās arī vairāku bērnunamu bērni, kuri pēc dievkalpojuma baznīcā tika aicināti iesaistīties dažādās radošajās darbnīcās un spēlēs.

Mācītājs Rinalds Grants Bāreņu svētdienu redz kā iespēju nevis teoretizēt, bet reāli satikties gan ar bērniem, gan tiem, kas viņiem jau sniedz atbalstu: “Galvenais mērķis ir parādīt, ka mūsu vidū ir šādi bērni, kuru pašiem tā balss nav, lai par sevi atgādinātu. Vienkārši parādīt, ka viņi ir mūsu vidū. Un noteikti ne ar tādu domu, lai mēs justos vainīgi, bet ar domu – varbūt mēs ieraudzītu kādu iespēju, kā šo bērnu dzīvi padarīt daudz skaistākas, ja ir kādi konkrēti cilvēki, nevis sistēma, kas par viņiem rūpējas.”

Dievkalpojumā skaistu liecību sniedza Inese Zvirgzdiņa un Ziedonis Putnāns, kuri pusotru gadu ir mazā Emīla vecāki. Viņi vēlētos, lai viņu stāsts kalpo par iedrošinājumu arī citiem: “Mūsu pašu bērni ir jau lieli izauguši un aizgājuši savās dzīvēs. Domas, ka mums varētu būt vēl kāds bērns, nebija. Bet cilvēks plāno un Dievs dara. Pirms pusotra gada mēs iepazināmies ar Emīlu, un nu mums ir dēliņš. Tas iedrošinājums bija viens dzīvesstāsts.”

Cilvēks plāno, Dievs dara – šo teicienu var attiecināt arī uz Janas un Ērika Babru-Laimes ģimeni. Viņi jau audzināja savu meitiņu, domāja vēl par kādu bērniņu un viņu plānos neietilpa bērna adopcija. Bet reiz Jana, būdama televīzijas žurnāliste, veidoja raidījumu par adopciju, viņai vajadzēja konsultāciju par juridiskām niansēm un viņa piezvanīja uz ''Zvannieku'' mājām. Šis zvans arī visu izmainīja.

“Viņi saka – ir viens puisītis, pieci mēneši, un viņš meklē mājas. Viņš bija ļoti slims – bija nopietna sirds vaina un citas diagnozes. Un mana meitiņa teica – protams, mēs viņu ņemsim, viņš vienmēr ir bijis mans brālis. Un sanāca tā, ka no brīža,  - kad mums piezvanīja un mēs pieņēmām lēmumu, vēl to bērnu neredzot, - līdz viņš pie mums nonāca, pagāja divas nedēļas. Mums bija divu nedēļu gara, neplānota grūtniecība, un tā mēs tikām pie sava puisīša. Un tagad viņš ir pusotru gadu pie mums,” stāsta Jana.

Ēriks papildina: “Vīrietim tas viss ir citādāk. Jo arī dabīgā grūtniecībā sieviete iznēsā bērnu, piedzemdē un iedod vīrietim, sakot – redzi, mums ir bērns. Tāpēc vīrietim ir vieglāk. Man tika iedots bērns, sakot – redz, vēl viens bērns.”

Jana un Ēriks vēl piebilst, ka viņi ir ticīgi cilvēki, kuri iestājas par dzīvību, un bērna pieņemšana ģimenē viņiem bijis kā ticības īstenojums reālos darbos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti