Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Baltijas ceļš: tautiskās jostas nevajadzēja

«Baltijas ceļš» Valkā - cilvēku tik daudz, ka līdzpaņemtās jostas nevajadzēja

Nomaļš ceļš, nekādu sakaru, bet daudz pazīstamu un svešu cilvēku, kas gaida brīdi, lai sadotos rokās. Tā savu pirms 30 gadiem piedzīvoto Baltijas ceļu atceras Valkas novada cilvēki. Vietējie aktīvisti gandrīz matemātiski rēķinājuši, cik vietas aizņem cilvēks ar atplestām rokām, lai zinātu, cik vietējo jāorganizē braukšanai uz Baltijas ceļu. Un aprēķini bijuši pareizi – cilvēku bijis tik daudz, ka līdzpaņemtās tautiskās jostas nemaz nebija jāizmanto.

Pirms 30 gadiem stāvēt dzīvajā Baltijas ceļa ķēdē Valkas rajona cilvēki tika organizēti uz Valmieras Rūjienas ceļa. Kāpēc tieši šeit, neviens tā īsti vairs neatceras.

23.augusts pirms 30 gadiem bija gandrīz tāda pati diena kā šī – saulaina un silta. Taču emocijām laika nebija, atceras Līga Metuzāle un Erna Pormeistere, kuras tolaik organizēja cilvēkus braukšanai uz Baltijas ceļu.

"Bija jādomā, kā cilvēkus nogādāt tajā vietā, bija jādomā, kā dabūt to cilvēku skaitu, lai mēs nosegtu to laukumu," pastāstīja Līga Metuzāle.

"Agrāk jau mobilo telefonu nebija, parastie tikai, tad radio pie vienas auss, telefons pie otras, uz kolhoziem zvanījām, sovhoziem, priekšsēdētājiem, aktīvistiem zvanījām un tad orientējām – brauciet uz to posmu vai to posmu," piebilda Erna Pormeistere.

"Vēlāk jau cilvēki nāca klāt, vietējie stājās mūsu rindās, un,

cik es tālu redzēju, tur nebija vajadzīgas ne jostas, ne kādi citi palīglīdzekļi, cilvēki pietiekoši brīvi rokās varēja sadoties, tā ka aprēķini bija pareizi," uzsvēra Metuzāle.

Abas dāmas pirms 30 gadiem bija Tautas frontes Valkas nodaļas aktīvistes. Abām esot grūti atcerēties, cik sen jau ir pazīstamas.

"Tās sajūtas neaprakstāmas, un visu mūžu paliks, kamēr mēs būsim dzīvi," uzsvēra Pormeistere.

Savukārt netālā Vijciema iedzīvotājs Vilnis Vilguts 89. gada vasarā tikko bija kļuvis par pamatskolas direktoru. Viņš ar kolēģiem uz Baltijas ceļa vietu brauca ar padomju saimniecības organizētu autobusu.

"Redzējām, ka ir kaimiņi, kā vēl daudzi citi, ceļu varēja redzēt, mēs tādā paaugstā pakalnā bijām, paaugstinājumā, ceļš bija līkumots uz vienu pusi, bija taisns, bija posmi, ko redzējām... Tur visur bijām, stāvējām, lieli un mazi, ar vieglām automašīnām, ar autobusiem atbraukuši," atcerējās Vilguts.

Pēc Baltijas ceļa pierobežā dzīvojošie latvieši devušies pāri robežai uz Igauniju. Tur iedegts liels ugunskurs un cilvēki dziedājuši līdz vēlai naktij. Arī mājupceļā uz Valku skats bijis neaizmirstams.

"Tik ļoti daudz lauku māju pagalmos dega ugunskuri. Man liekas, ka bija ap vienpadsmitiem vakarā vai pat vēl vēlāks. Un tu saproti – Baltijas ceļš turpinās," stāstīja Metuzāle.

Arī Pormeistere jutās ļoti saviļņota, redzot darba augļus.. "Es, kad braucu un redzēju visus tos skatus, kaklā tāds...  Kamolu gribas norīt, bet ir, ir! Esam sasnieguši, tas ir mūsējais, tā ir mūsu izdošanās, tas ir ne tikai mūsu darbs, bet vēlēšanās mums visiem," sacīja Pormeistere.

Savukārt Vilguts uzsvēra, ka ceļa dalībnieki nezināja, cik tālu stiepjas ķēde. "Kilometrus mēs nezinājām, nezinājām, vai tiešām tai brīdī tik daudz bija, bet cerējām un domājām, ka noteikti ir, bet kopības sajūta, jā, kopības sajūta tādos brīžos ir... Un tas ir tas, kas dod spēku, izturību un ticību," uzsvēra Vilguts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti