Baloži ir viena no deviņām jaunākajām Latvijas pilsētām, kas šogad atzīmē tikai savu 25. gadskārtu. Tā izveidojusies no kūdras fabrikas ciemata, kas sākotnēji bijis Olaines teritorijā. Tā gan nevar lepoties ar izcilu arhitektūru vai īpašiem sasniegumiem, bet joprojām ir saglabājusi savu vienkāršību un sirsnību.
Iedzīvotāja Valentīna raksturo Baložus: “Ļoti omulīga, skaista, mīlīga, brīnumaina. Laikam tāpēc, ka šeit tādi cilvēki. Paši cilvēki dara to skaistu.”
Par tradīciju kļuvis pilsētas dzimšanas dienu atzīmēt ar lāpu gājienu, kurā lielākoties piedalās ģimenes ar bērniem. Apmeklētāju skaits ar katru gadu tikai pieaug.
Divdesmit piecu gadu laikā iedzīvotāju skaits ir teju dubultojies un jau pārsniedz 6000. “Deviņdesmitajos gados šeit bija salīdzinoši ļoti maz iedzīvotāju. Bija diezgan drūmi un bezcerīgi. Tās ielas ar caurumiem. Diezgan liela bezcerība bija deviņdesmitajos gados Baložos,” atceras Baložu iedzimtā iedzīvotāja Velga.
Pilsētas attīstību zināmā mērā ietekmējis galvaspilsētas tuvums, tomēr tā noteikti neesot pieskaitāma pie tā saucamajiem Rīgas guļamrajoniem. Arī iekļaušana Ķekavas novadā, pret ko sākotnēji tika rīkota pat protestu akcija pie Ministru kabineta, nav bijusi tik sāpīga, un identitāte neesot zudusi.
“Attīstās jaunais sporta centrs, un aktivitātes mežā notiek katru pirmdienu. Trešdienās, svētdienās riteņbraukšana. Tā kā viss notiek,” saka Baložu iedzīvotājs Mārtiņš.
Pēc iedzīvotāju sastāva apmēram puse ir latvieši, tomēr mainoties paaudzēm, pilsēta kļūst latviskāka.
