Pirms 25 gadiem no Augstkalnes pagasta uz Rīgu sargāt brīvības trauslo asnu devās teju vai katrs otrais iedzīvotājs, bet šodien barikāžu atmiņu ugunskuru, iemetot tajā katrs savu pagalīti, iekur Augstkalnes vidusskolas jaunāko klašu bērni.
"Es domāju, ka tiem mazajiem bērniem ir visgrūtāk tāpēc, ka viņu vecāki jau tad bija pavisam maziņi," teica barikāžu dalībniece Vaira Laiviņa.
Skolotāja Laiviņa bērniem stāsta, kā devušies uz barikādēm uz maiņām ar vīru, jo mājās palikuši trīs bērni, kā stāvējuši pie televīzijas torņa, kad pa rāciju paziņots, ka Daugavā iebraucis karakuģis. "Sajūtas? Nu, dažādas. Es teikšu, ka bija neziņa par to, kas būs tālāk. Bet mēs noteikti bijām par brīvu Latviju..." uzsver Laiviņa.
Klausoties stāstījumā, skolotājām acīs sariešas asaras. Apklust arī bērnu čalas, tomēr saprast un izjust tā laika pārdzīvojumus mazajiem ir ļoti grūti. "Viņi sargāja televīzijas torni un saņēma ziņas," saka Augstkalnes vidusskolas skolēns Aleksandrs. "Brauca smagās mašīnas. Tās sargāja, lai netiktu karaspēki iekšā un neieņemtu torni," piebilst Aleksandra skolas biedrs Toms.
Arī skolas direktore tolaik bijusi vien 13 gadus veca meitene, kura ar satraukumu mājās gaidījusi mammu, bet, viņasprāt, svarīgākais, ko var nodot nākamajām paaudzēm, ir emocijas. "Ja mēs tagad runājam ar vidusskolēniem, viņi skatās ar pilnīgi citu skatu. Viņi nevar iedomāties dzīvi bez mobilajiem telefoniem un nevar iedomāties, kā tas ir, ja ir kaut kas jāaizstāv," teica Augstkalnes vidusskolas direktore Ieva Krūmiņa.
Neatkarīgās Latvijas aizsardzības pasākumi, kuri tiek apzīmēti ar nosaukumu "Barikāžu laiks", notika 1991. gadā no 13. līdz 27. janvārim.
