Rīta intervija

Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga par demokrātijas reitingiem

Rīta intervija

Bijušais VP priekšnieks Aldis Lieljuksis par noziedzīgu līdzekļu legalizāciju

Augstākā tiesa: Pieaug administratīvo lietu skaits, kurās pārsūdz bāriņtiesu lēmumus

Augstākā tiesa: Arvien vairāk pārsūdz bāriņtiesu lēmumus

Augstākā tiesa mudina atbildīgo Labklājības ministriju un ministra pārraudzībā esošo Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju pievērst uzmanību bāriņtiesu lēmumiem par vecāku tiesību pārtraukšanu. Izskatot konkrētu lietu par Rīgas bāriņtiesas lēmumu pārtraukt aizgādības tiesības kādai mātei, tiesa saskatījusi arī iespējamu bāriņtiesas darbinieka neobjektivitāti un aizspriedumus. Par iepriekšējos „sistēmas bērnu” stāstos skartajām problēmām intervijā Latvijas Radio stāstīja Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa.  

Vai problēmu, ka bāriņtiesas, iespējams, līdz galam savos lēmumos nav objektīvas, esat konstatējuši pirmo reizi?

Veronika Krūmiņa: Ja mēs, skatot lietu, konstatējam kaut kādus likuma pārkāpumus, kas nav tieši saistīti ar izskatāmo jautājumu, tad mums ir tāds instruments kā blakus lēmums. Un ir lietas, kur mēs arī pieņemam šādus blakus lēmumus. Ja mēs runājam par pēdējiem diviem gadiem, tad tieši, izskatot bāriņtiesas lietas, mēs esam līdz šim pieņēmuši trīs blakus lēmumus. Pēdējā lietā par bāriņtiesas pārstāvja neitralitātes principa pārkāpumu. Vēl vienā lietā mēs pieņēmām lēmumu par tās pašas bāriņtiesas rīcību, nesaprātīgi ilgi izskatot lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna vecākiem, kuri prettiesiski nepildīja tiesas nolēmumu, un vēl viens blakus lēmums, kurā bāriņtiesa par aizgādības tiesībām nebija saskatījusi pret bērnu vērstas, iespējamas seksuālas vardarbības pazīmes.

Kādi apstākļi konkrētajā gadījumā par aizgādības tiesību pārtraukšanu šai mātei Rīgā norādīja uz bāriņtiesas darbinieka aizspriedumiem?

Šis bija bāriņtiesas darbinieka vienpersonisks lēmums. Vismaz mēs nesaskatījām šo situāciju, ka tā būtu tāda krīzes situācija, kurā uzreiz jāpieņem šis vienpersoniskais lēmums. Tur bija ģimenes konflikts, konflikts starp pusaudzi un vecāku, taču mēs neredzējām to, ka tas prasa tik radikālu iejaukšanos kā vienpersoniska lēmuma pieņemšanu no bāriņtiesas personas puses. Turklāt uzreiz ievietojot pusaudzi krīzes centrā. Mūsu skatījumā

faktiski tāds līdzeklis kā bērna vai pusaudža ievietošana krīzes centrā, tas galējais līdzeklis, tad, kad visi citi līdzekļi ir izsmelti vai vismaz izrunāti.

Konkrētajā gadījumā jāsaka, ka pirms šī radikālā līdzekļa pieņemšanas nebija pat notikusi bāriņtiesas darbinieka saruna ar bērna vecāku. Tāda nopietna saruna ar bērna vecāku, lai izvērtētu visus apstākļus. Turklāt jāpiezīmē, ka šajā situācijā bija tāda ļoti interesanta attieksme no bāriņtiesas amatpersonas puses, jo gan no tiesas sēdes protokola zemākās instancēs, gan no šī bāriņtiesas pārstāvja izteikumiem varēja secināt, faktiski viņš tiešā tekstā runāja par to, ka ir darba dienas beigas, darba laika beigas un bezmaz vai viņam nav iespējams mēģināt risināt kaut kā citādi šo situāciju.

Vai, Jūsuprāt, pieņemot šādus galējus lēmumus, bāriņtiesas neievēro samērīguma principu?

Es tā vispārinot noteikti nevarētu apgalvot, ka bāriņtiesas neievēro samērīguma principu. Konkrētajā gadījumā mēs to norādījām, un konkrētajā gadījumā tas nenoliedzami tā bija. Kopumā es noteikti nevarēšu apgalvot, ka, jā, bāriņtiesas neievēro šo samērīguma principu. Taču, ja man prasītu, kāds ir mans viedoklis, vai bāriņtiesu darbiniekiem, amatpersonām būtu jāpievērš uzmanība un varbūt arī drusciņ jāpapēta, jāpamācās, ko nozīmē šis samērīguma princips, tad es noteikti teiktu, ka jā.

Kāpēc bāriņtiesas mēdz uzreiz ķerties pie galējiem līdzekļiem? Tā ir nekompetence? Bailes? Vai varbūt kāda citāda ieinteresētība? Vai tiešām – darba laika beigas?

Man šķiet, ka darba laika beigas, tas bija kaut kāds viens, īpašs apstāklis. Es tiešām negribu ticēt, ka bāriņtiesas, kurām ir uzticēta šī ļoti nopietnā, ļoti būtiskā valsts funkcija, ka bāriņtiesas šādā veidā varētu risināt lielu daļu lietas. Es tiešām esmu pārliecināta, ka tā nav. Ka tas ir izņēmums.

„Sistēmas bērnu” ierakstu sērijā mēs Latvijas Radio esam analizējuši vairākus strīdus starp bērnu vecākiem un bāriņtiesu, kas nonākušas Augstākajā tiesā, un tas prasa vairākus gadus. Kā Jūs vērtētu vecāku rīcību, gadiem ilgi cīnoties par saviem bērniem? Vai tas varētu liecināt, ka viņiem nav vienalga?

Ka nav vienalga, kad tiek pārkāptas aizgādības tiesības? Ļoti grūti pateikt. Mēs arī esam sastapušies ar dažādām situācijām. Piemēram, ir situācijas, kad nav vienalga, bet vecāki neko nedara, lai izkļūtu no šīs krīzes situācijas. Manuprāt, ir jāstrādā arī ar vecākiem, ar šo vecāku izpratni, ko nozīmē bērns. Ko nozīmē bērna audzināšana. Ka bērna audzināšana nav tikai ēdiens, apģērbs un varbūt kāds stūrītis vai istaba mājā vai dzīvoklī, taču tās ir tādas patiesas rūpes par bērna labklājību, lai bērns arī labi justos.

Cik daudz viena gada laikā sanāk skatīt lietas tieši par bāriņtiesām?

Tieši par bāriņtiesas lēmumiem mums gada laikā ir aptuveni 30 lietas,

bet man jāpiezīmē, ka tās ir dažādas. Gan par audžuģimenēm, gan par aizbildņiem, gan par adopciju, gan par aizgādņu rīcību. Mums ir lietas, kur bāriņtiesa, redzot krīzes situāciju, pārtrauc aizgādības tiesības vecākiem, taču mums ir arī lietas, kur vecāki savstarpēji strīdas. Viens uzskata, ka otram ir jāpārtrauc aizgādības tiesības, un tad tieši šī te vecāka iniciatīva, vēršoties bāriņtiesā un lūdzot, lai otram vecākam atņem.

Vai lietās, ko skata Augstākā tiesa, dominē tieši Rīga? Vismaz līdz Radio visvairāk nonāk sūdzības tieši par galvaspilsētas bāriņtiesu.

Man jāsaka, ka saistībā ar Rīgas bāriņtiesas lēmumiem mums arī ir visvairāk lietu. Un arī šie blakus lēmumi, par kuriem es runāju, divi no tiem bija tieši par Rīgu. Taču, redziet, tas, man šķiet, ir tīri objektīvi. Rīgā tomēr ir puse Latvijas iedzīvotāju. Rīgas bāriņtiesai ir noteikti ļoti liels skaits šo lietu, līdz ar to tas, iespējams, tīri statistiski ir tāpēc.

Atgriežoties pie konkrētās lietas, par ko sākām mūsu interviju. Esat vērsušies arī pašā Rīgas bāriņtiesā, atbildīgajā ministrijā un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā? Uz ko vērsāt viņu uzmanību? Kādas kļūdas pieļāvuši bāriņtiesu uzraugi?

Mēs vērsām uzmanību uz to, ka būtu jāuzlabo sistēma kā tāda. Ministrijai, kura atbildīga ir par metodiku, par normatīvajiem aktiem, ir jāraugās, piemēram, kaut vai konkrētajā lietā, cik profesionāli ir attiecīgie darbinieki un ko darīt, lai uzlabotu šo darbinieku profesionalitāti. Saistībā ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju mūsu jautājums vairāk bija par to, lai inspekcija pārbauda, vai šī darbinieka rīcība ir bijusi tāda, lai būtu jādomā par kaut kādiem nopietniem soda mēriem par to, vai vispār ir iespējams uzticēt tieši šādas funkcijas konkrētajam darbiniekam. Un, protams, pašai bāriņtiesai par to, lai bāriņtiesa kā iestāde izvērtē sava darbinieka attieksmi un to, kā viņš ir risinājis konkrēto gadījumu.

Vai esat saņēmuši atbildi, ka viņi to darīs?

Nē, atbildi mēs vēl neesam saņēmuši, taču mēs arī pieņemam, ka ir nepieciešams laiks, lai to visu izvērtētu un arī pārbaudītu. Varu apgalvot, ka, piemēram, iepriekšējā lietā, kurā mēs konstatējām, ka bāriņtiesa ļoti ilgi ir skatījusi lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vienam no vecākiem, kurš tātad nepildīja tiesas lēmumu, tad mēs saņēmām ļoti izvērstu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas atbildi. Viņi bija tiešām vērtējuši katru bāriņtiesas darbinieku rīcību, kā bija lieta skatīta, kad ierosināta, kad skatīta.

Kā iepriekš minētās problēmas varētu risināt? Kas būtu jādara, lai lietu skaits, ko gada laikā Augstākā tiesa skata par bāriņtiesām, būtu nevis 30, bet, piemēram, desmit vai piecas?

Manuprāt, ir jāizglīto sabiedrība, vispirms vecāki, kā viņi attiecas pret saviem bērniem, kas ir bērna audzināšana, ka tā ir arī liela atbildība. Otrkārt, ja runājam par bāriņtiesām, tad mums noteikti daudz jāmācās. Darbiniekiem, kas strādā ar bāriņtiesām un bērnu lietām, un vecākiem, kā risināt šīs krīzes situācijas. Cik mēs redzam, bieži vien pieņem šos radikālos lēmumus, jo viņi nespēj saskatīt, kā varētu citādi atrisināt. Par pēdējo gadījumu, tur, manuprāt, varētu pat nerunāt šajā sakarā, tāpēc, ka pēdējā gadījumā, mūsuprāt, šis darbinieks bija nevis risinājis lietu, kas viņam jārisina un jāpalīdz, bet viņš kaut kā personiski to visu bija personiski uztvēris un, manuprāt, no tā ir jāmāk norobežoties. Un tas arī ir jautājums par bāriņtiesu darbinieku profesionalitāti.

Bieži piemin profesionalitāti un bāriņtiesas darbinieku apmācības, kas notiek regulāri. Vai tiešām bāriņtiesu darbinieki ir tik nezinoši? Esmu stāstījusi pat par tādiem it kā absurdiem gadījumiem, kad adoptēto bērnu no ģimenes izņem tamdēļ, ka bioloģiskais bērns varētu būt greizsirdīgs. Ka adoptētas meitenes no ģimenes šķir, jo vecāki pārlieku kontrolējot, liekot mazgāt traukus un apmeklēt mūzikas skolu.

Jā, tie jūsu piemēri izklausās pēc pārspīlējumiem. Pirmais piemērs, ka adoptētu bērnu izņem no ģimenes tādēļ, ka bioloģiskais bērns ir greizsirdīgs, - te atkal ir jautājums, ja vecāki, ja šis bioloģiskais bērns, piemēram, ir vardarbīgs, un tas ir jautājums, vai, apsverot, lai ģimenē ienāktu adoptēts bērns, vai vecāki pietiekami nopietni ir apsvēruši šo situāciju, nevis tikai no sava skatupunkta, bet tieši arī no bioloģiskā bērna skatupunkta. Šis piemērs ir ārkārtīgi smags, un es arī zinu šādus piemērus, un tas nav tik vienkārši.

Mums vispār jāraugās, ar kādām izglītībām un ar kādām prasmēm mēs pieņemam darbiniekus, kuri strādā šādās jomās un varbūt tur mēs kaut ko palaižam garām un nenovērtējam. Un tāpēc ir runa visu laiku par darbinieku profesionalitāti.

Raugoties nākotnē, uz pozitīvām pārmaiņām, vai varam secināt, ka labā griba principā būs atkarīga no pašas sistēmas – bāriņtiesām, ministrijas?

Mums visiem jāpieliek tas savs ieguldījums.

Paldies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti