Audžuvecāku novērojumi: Problēmas Latvijas bērnunamos ir sistēmiskas

Pretēji labklājības ministra Jāņa Reira (“Vienotība”) teiktajam, ka sabiedrisko mediju minētās problēmas bērnunamos nav sistēmiskas, LTV raidījumā "Tieša runa" paustie audžumammu pieredzes stāsti liecina par pretējo. Un ministrijā arī atzīst – bērnunami deformē bērnu izpratni par ģimeni.

Bērni, kas no mazotnes auguši bērnunamā, paši neprot domāt, un lai to iemācītu, vajadzīgi vismaz četri gadi, stāsta Latvijas profesionālo audžuģimeņu biedrības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne. Kā piemēru viņa minēja problēmas ar bērnu emocijām un ierobežoto komunikāciju, arī ēšanas paradumus – bērni no bērnunamiem mēdz baidīties no nepazīstamiem produktiem.

Martukāne uzsver, ka bērniem līdz trīs gadu vecumam nevajadzētu atrasties institucionālā aprūpē: “Tas ir lielākais ļaunums, ko mēs nodarām.”

Pieredzējusī audžumamma arī ievērojusi principu: ja vienā iestādē ar bērnu rodas konflikts, viņu sūta uz citu iestādi, nevis cenšas atrisināt problēmu. Tā kāds bērns, kas pie viņas bija nonācis, bija izgājis cauri astoņām institūcijām.

Un šajā gadījumā audžuģimene nav burvju nūjiņa, kas tiks galā ar bērnu, kurš jau bijis ievietots vairākās iestādēs, saka Martukāne.

Viņa gan piebilst – ne visos bērnunamos situācija ir vienāda, un ir bērnunami arī ar sirsnīgu attieksmi pret audzēkņiem.

Arī žurnāliste Evita Puriņa, stāstot par savu kā audžumammas pieredzi ar divarpus gadus vecu bērnu no bērnunama, atklāj – bērns tajā tikcis traumēts. Lai gan viņas ģimene apmeklēja audžuvecāku kursus, tomēr tā nebija gatava tai situācijai, ar kuru saskārās. Piemēram, bērns bija pastāvīgā badā, sita galvu pret grīdu vai sienu, histērijā kliedza un nebija viegli nomierināms.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Ilona Kronberga skaidro, ka šādas situācijas rodas, ja bērnunamā mazuļus neauklē, ar viņiem nerunā, neņem rokās, arī nepārliecinās, vai bērnam pieticis ar iedoto ēdiena porciju.

Pārliecību par to, ka problēmas bērnunamos Latvijā ir sistēmiskas, pauž arī Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība). Viņaprāt, primārā atbildība par to ir bērnunamu vadītājiem.

Bērnunams nav piemērota vieta bērnam, jo tas deformē viņa izpratni par ģimeni un attiecībām – tā atzīst Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa,

piebilstot, ka bērns no institūcijas ir savā ziņā sakropļots bērns.

Audžuģimeņu loma

LTV diskusijā iezīmējās divi iespējamie risinājumi problēmai ar bērnunamiem: to deinstitucionalizācija, veidojot daudz mazākus aprūpes centrus, un audžuģimeņu tīkla paplašināšana.

Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale skaidroja, ka bērnu skaits pašvaldības bērnunamā pēdējos gadus krietni samazinājies. Viņasprāt, nākotnē bērnunams aizvien būs vajadzīgs, taču tas mainīs veidolu, tuvojoties ģimeniskās aprūpes modelim.

Šādos bērnu aprūpes centros nevajadzētu būt vairāk par trim grupām, kur katrā maksimāli astoņi bērni, uzskata profesionālo audžuģimeņu biedrības vadītāja. Turklāt paši bērni jāiesaista viņu dzīves plānošanā. Būtiski arī strādāt arī atsevišķi ar dažāda vecuma bērniem.

Tāpat Martukāne norāda uz audžuģimenēm, kas ilgstoši un profesionāli strādā ar bērniem – šādām ģimenēm svarīgas ir sociālās garantijas. Arī Labklājības ministrijā piekrīt, ka ir nepieciešamas specializētas audžuģimenes, kas būtu gatavas pieņemt bērnus, piemēram, krīzes situācijās.

Lai gan gribētos cerēt, ka audžuģimeņu skaits Latvijā pieaugs, žurnāliste Puriņa skarbi atzīst –

mēs esam sabiedrība, kas protestē pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, bet ne bērnu ievietošanu bērnunamos. 

Ziņots, ka pašlaik notiek izmeklēšana par iespējamu vardarbību pret bērniem Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā. Lai gan pārbaude vēl turpinās, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija jau konstatējusi bērnu tiesību pārkāpumus.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti