No bērnunamiem adoptēt uz ārvalstīm joprojām drīkstēs, taču jaunie grozījumi tiem bērniem, kuru brāļi un māsas jau ir ārvalstīs, bet viņi paši atrodas audžuģimenēs, liedz viņiem pievienoties.
Par amerikāņiem, kuri adoptē mūsu bērnus un jauniešus, pierasts domāt gandrīz vai kā par pirātiem, kuri aizved mūsu jaunatni nezināmā virzienā. Taču
mūsu satiktās ģimenes apgalvo, ka tur, pāri okeānam, šiem bērniem būs daudz lielākas iespējas nekā Latvijā.
Pārdaugavā par Pirātu laukumiņu sauktajā rotaļu laukumā satiekam Dženetu Maksvelu, Stenfordas universitātes profesori. Abi viņas vecāki ir nedzirdīgi. Viņa pasniedz zīmju tulkošanu, un nu kļuvusi par mammu 12 gadus vecam, nedzirdīgam zēnam no Ventspils. Jāni viņa iepazina viesprogrammas laikā.
"Es gribēju adoptēt nedzirdīgu bērnu, jo protu zīmju valodu. Es viņu satiku viesģimenes programmas laikā un uzreiz zināju, ka viņš ir mans dēls. Es to jutu," saka Maksvela. "Amerikā ir brīnišķīgas skolas nedzirdīgajiem, ir īpaša koledža un universitāte. Viņš varēs izvēlēties jebkuru jomu. Viņi var kļūt par ārstiem, juristiem, skolotājiem. Viņi var darīt jebko. Latvijā viņa iespējas tomēr būtu ierobežotas."
Jānim patīk datori, un mamma saka – būs visas iespējas.
"Mēs būsim Sanfrancisko, Silīcija ielejas sirdī, viss, kas saistīts ar programmēšanu, viss ir tur. Esam datoru un tehnoloģiju epicentrā," cerīgu nākotni zēnam iezīmē profesore.
Dženeta piedāvāja dēlam kļūt par Džonu, bet viņš atteicies. Dženeta arī īpaši neiebilst un saka, ka zēns arvien paliks Jānis.
Tikmēr septiņpadsmit gadus vecā Veronika no Liepājas tikusi pie otra vārda - Džoja. "Jauns uzvārds, jauna dzīve.
Veronikas mammai ir deviņi bērni. Dažādos bērnunamos vai jau adoptēti.
Piecgadīgā Gabriela un pusaudze Marina pirms diviem gadiem nonāca Amerikā. Tad ģimene uzzināja, ka viņām ir vecākā māsa un uzaicināja viesprogrammā divus vasaras mēnešus pavadīt pie viņiem.
"Viņa piekrita adopcijai, un mums likās, ka tā būtu lieliska iespēja visām māsām būt kopā un mūsu ģimene kļūtu nedaudz lielāka," saka piecu bērnu tēvs Džons Vorts. "Mums ir pietiekami daudz mīlestības, un mēs mīlam šos bērnus. Vissvarīgākais bērniem ir būt ģimenē. Mīlošā ģimenē, vienalga, kur tā ir. Šeit vai citā valstī, tam nav nozīmes. Svarīgi, lai tā ir pastāvīga ģimene."
Veronika domā, ka ir atšķirība starp audžu ģimeni un adopciju.
"Kad bērni brauc uz ASV, tā ir liela iespēja," stāsta Veronika. "Latvijā negrib adoptēt. Jā, ņem audžuģimenēs, bet neadoptē. Tas nozīmē, ka reizē ir vecāki un reizē nav. Bērni to saprot un jūt. No audžuģimenes tu jebkurā laikā atkal vari iet atpakaļ uz bērnunamu. Tu vari padzīvot sešus mēnešus un tevi atved atpakaļ. Ir dzīvoklis, mīlestība, mājas, tu sauc viņus par vecākiem, bet viņi īsti nav tavi vecāki."
Vide Čikāgā nemaz tik ļoti neatšķiras no Latvijas. Veronika tur jau nodzīvojusi piecus mēnešus, un nu lido uz Ameriku jau kā ģimenes locekle un ASV pilsone. "Es tur dzīvošu, iešu skolā, mācīšos," viņa saka. "Domāju kļūt par sociālo darbinieku. Domāju, ka palīdzēšu bērniem, kas ir grūtībās. Mans mīļākais ēdiens ir biešu zupas, soļankas, viņi nezina, kas tas ir. Mēs nevaram aizvest uz turieni, mēs paņemsim receptes."
Ja Veronika dzīvotu audžuģimenē un spēkā būtu patlaban virzītie likuma grozījumi, ne viesošanās ārvalstīs, ne adopcija vairs nebūtu iespējama.
Labklājības ministrs apstiprina, ka jaunā norma šai iespējai likts treknu punktu. Turpmāk viesoties ārvalstīs varēs tikai bērni no bērnunamiem. Tā ir cerība, ka viņi ātrāk atradīs ģimeni, ja Latvijā neviens viņus negrib.
"Bērnu uz ārzemēm var adoptēt tikai tad, ja nav ģimeniska vide; un ilgstošā strīdā audžuģimene mūsu uzskatā ir ģimeniska vide, tāpēc mēs esam iesnieguši priekšlikumu, kas tikai apstiprina Civillikuma normu," teica ministrs Reirs.
Ministrs to pamato ar plašo programmu, kas paredz gan dubultot uzturlīdzekļiem paredzēto naudu, gan cita veida atbalstu audžuģimenēm. "Mēs ieguldām ļoti nozīmīgus līdzekļus, palīdzam audžuģimenēm un vienā dienā atnāk un pasaka – nē, šis bērns tiks adoptēts uz ārzemēm," sacīja ministrs.
Tajā pašā laikā bērni ar iedzimtām slimībām vai smagu invaliditāti arī turpmāk drīkstēs tikt adoptēti, pat ja atrodas audžuģimenē. Ministrijā labi apzinās, ka, piemēram HIV pozitīviem bērniem ārvalstīs pieejamas gan labākas zāles, gan aprūpe.
"Pagaidu rūpe par bērnu ar HIV, tur nekas nemainīsies, tur audžuģimene uz laiku un paliek iespēja adoptēt. Un audžuģimenes to saprot," apliecināja Reirs.
Tikmēr adopcijas uz ārvalstīm atbalstītāji uzsver, ka tur šiem bērniem ir daudz vairāk iespēju neatkārtot vecāku likteni. Viņus motivē mācīties un strādāt, nevis pārtikt no pabalstiem vai radīt jaunus aprūpējamos bērnunamiem.
Pērn ārvalstīs viesģimenēs viesojās 118 bērni no audžuģimenēm un 152 bērni no aprūpes iestādēm. Bet adopcija uz ārvalstīm samazinās - pērn līdz 1.septembrim atļaujas izsniegtas 83 bērniem, bet Latvijā adoptēts 81 bērns. Šogad tādā pašā laika posmā Latvijā adoptēti 75 bērni, atļaujas adopcijai uz ārvalstīm izsniegtas 47 bērniem. Tiesa, adopciju vēl jāapstiprina rajona tiesā.
Joprojām ir daudz bērnu, kuriem grūti atrast adoptētājus. 393 no viņiem ir bērni ar būtiskām veselības problēmām, bet 894 bērni ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem.
