Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja norādīja, ka ģimenēm, kas vēlas pieņemt bērnus, problēma ir iestāžu un procedūru sadrumstalotība - viena iestāde piesaista ģimenes, citi apmāca, vēl citi piešķir statusu, un pēc tam nākamie sniedz atbalstu.
Paleja uzsvēra, ka ir svarīga atbalsta sistēma, kura būtu jāattīsta, kas var strādāt ar ģimeni no paša sākuma, kad cilvēki sāk domāt par bērna saņemšanu. Viņa arī norādīja, ka audžuģimenēm nav sociālo garantiju, nav pietiekama atbalsta, bet attīstītajās valstīs tas ir pienākums, tas ir darbs, un izturēties pret to attiecīgi būtu reāls risinājums.
Savukārt aizbildņu biedrības „Zvannenieki” pārstāvis Juris Cālītis stāstīja, ka institūcijas, pie kurām vēršas ģimenes, kas domā par bērna pieņemšanu, nemaz nav priecīgas par to un ierasta attieksme ir “ko jūs te meklējat, vai jums kaut kas trūkst dzīvē?”.
Viņš uzsvēra, ka tas nav retums, bet “visparastākā attieksme” un ģimenēm, nereti jāiet cauri pat pazemojumam, lai pieņemtu bērnu.
“Vai mēs nevaram to mainīt, vai nav pēdējais laiks to mainīt?” retoriski vaicāja Cālītis.
Viņš pauda cerību, ka ierēdņi, kas atbildīgi par bērnu tiesībām, “beidzot sāks sarunāties ar tiem, kas gadiem šo darbu darījuši”, pieņēmuši bērnus un veidojuši aizbildņu un audžuģimeņu kustības, jo šiem cilvēkiem ir zināšanas un resurss, ko var izmantot, “nevis ierēdņi, pie galdiem sēžot, kaut ko izdomā”.
Problēmas komunikācijā starp ģimenēm, sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām atzina arī Kandavas novada sociālā dienesta direktors Ints Leitarts.
Kandavas novadā jau kopš 2006. gadā neviens bērns, kas dažādu iemeslu dēļ nedzīvo ģimenē, vairs nenonāk bērnunamos, bet gan aizbildņu vai audžuģimenē. To pašvaldība panāca, uzrunājot ģimenes, aicinot kļūt par aizbildņiem vai audžuģimenēm, stāstīja Leitarts. Bet novada audžu ģimenēs ievieto arī bērnus no citiem novadiem, par ko Kandava uzzina tikai tad, kad sākas kādas problēmas un nepieciešama palīdzība.
