Panorāma

Panorāma

Panorāma

M.Jansonam pasniegts britu Karaliskās filharmonijas zelta ordenis

Audžuģimenē pavadītais laiks nav salīdzināms ar bērnunamu

Audžuģimene – pagaidu variants, bet neatsverama iespēja bērnam būt ģimenē

Pēc rubrikas “Sistēmas bērni” saņemtas vairākas vēstules, kurās skatītāji norāda – audžuģimene ir tikai pagaidu ģimene, tāpēc nevar būt bērna labākajās interesēs. Turklāt audžuģimenes neesot ideālas, un arī tajās mēdz konstatēt pārkāpumus. Audžumamma un labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada vēstnese Evita Puriņa secinājusi – ieguvums, dzīvojot ģimenē, kamēr nav skaidrs bērna juridiskais statuss, ir neatsverams.

Adoptēt var tikai tādu bērnu, kas ir juridiski brīvs. Taču vecāku vara dažkārt var netikt pārtraukta gadiem. Tikmēr bērns, kas nonācis bērnunamā, zaudē iespēju dzīves svarīgākajā posmā izjust, kas ir ģimene.

To, ka audžuģimene ir tikai pagaidu variants, apzinās arī žurnāliste Evita Puriņa. Tomēr pirms trīs gadiem viņas ģimene pieņēma lēmumu iegūt šo statusu, lai bērniem dotu iespēju augt un attīstīties mājās, mīlošā ģimenē, nevis bērnunamā.

“No pirmās dienas tu viņu iemīli, un tad tu viņu audzini ar domu, ka vienalga tev būs jāšķiras. Tas nav normāli. Bet arī bērnunami nav normāli.

Kaut kā tā situācija ir jāglābj,” saka Evita.

Evita un Aivars ir vecāki trīs bioloģiskajiem bērniem. Taču kāds zīdainītis viņu ģimenē nonāca neilgi pēc dzimšanas. Viņa īstajai mātei joprojām pastāv iespēja bērniņu atgūt. Bet laiku, kamēr bērns attīstās visstraujāk, mazulis pavada kopā ar Evitas un Aivara ģimeni.

“Doma, ka Latvijā ir bērnunami un ka tā ir problēma – tā jau sēdējā prātā labi sen. Un tad, kad jaunākais mūsu bērns bija divus gadus vecs, mēs sajutāmies, ka varētu sākt kaut ko darīt,” stāsta Evita.

“Tā doma vairāk caur Evitu nāca. Viņa vairāk lasījusi bija, iedziļinājusies tajā,” atzīst Aivars.

Pusgads vai gads bērnunamā zīdainim ir visa dzīve. Mazais puisītis Evitas ģimenē dzīvo jau nepilnu gadu – lielāko savas dzīves daļu. Arī pirmais Evitas un Aivara audžubērns pie viņiem nodzīvoja gadu. Pirms tam lielāko dzīves daļu viņš bija dzīvojis bērnunamā.

“Pusgads ir par maz, lai ļautu vecākam uzlabot situāciju. Šobrīd likums paredz gadu, pēc kura, ja vecāks tomēr nav atjaunojis pārtrauktās aizgādības tiesības, bāriņtiesa vēršas tiesā un vecākam tiek atņemtas aizgādības tiesības,” stāsta Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.

Taču, ja vecāki izrādījuši par bērnu kādu interesi vai mēģina laboties un nesanāk, bērns pagaidu situācijā – bērnunamā vai audžuģimenē – mēdz atrasties daudz ilgāk. Tāpat ir gadījumi, kad vecāku slimības dēļ bērns var nekad nebūt juridiski brīvs.

“Pirmais bērns mums bija ļoti rūgta pieredze, ka pusotra gada laikā dzīvodams bērnunamā… kāds šis bērns bija kļuvis, cik ļoti viņš bija traumēts un noraidošs pret pasauli. Viņš gribēja sev pāri darīt nepārtraukti. Viņam pašapziņas vispār nebija,” stāsta Evita.

Aivars skaidro – šādām sarežģītām situācijām viņi bija gatavojušies audžuģimeņu kursos. Ja dzīvo tuvāk galvaspilsētai, ir iespēja saņemt palīdzību arī situācijā, kad iestājas krīze. “Tā kā ir, kur vērsties. Nevaru atcerēties situāciju, ka mēs būtu izmisuši un nebūtu kam pajautāt,” viņš saka.

Tomēr ne visos Latvijas reģionos ir iespēja saņemt tūlītēju atbalstu. Tāpat daudzas audžuģimenes izdeg. Pērn audžuģimenes statuss izbeigts 26 audžuģimenēm, no kuram trim ģimenēm statuss atņemts par pārkāpumiem. Bet 2015. gadā statuss izbeigts 29 audžuģimenēm, un divās tas atņemts par pārkāpumiem.

“Ir divu veidu lēmumi, ko bāriņtiesa var pieņemt. Viens, ka šo statusu izbeidz. Tur var būt iemesls, ka ģimene pati ir pārdomājusi, vairs nevēlas dažādu iemeslu dēļ. Otra veida lēmums, kad statusu atņem. Ja statusu atņem, tad ir bijuši bērnu tiesību pārkāpumi šajā ģimenē un šāds lēmums liedz jebkad turpmāk kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju,” skaidro VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko.

Valsts un pašvaldību iestādēs vairākkārt uzvērts – lai gan Rīga un Pierīga ir visblīvāk apdzīvotas, iešu tur trūkst ģimeņu, kas vēlētos kļūt par aizbildņiem vai audžuvecākiem. Evitas Puriņas novērojumi ir pretēji: “Es te, savā Pierīgā, dzīvojot un ar cilvēkiem runājot par šo mūsu pieredzi, ļoti daudz dzirdu – jā, viņi ir kaut kāda solīša attālumā no tā. Viņi ir domājuši, viņi ir apsvēruši, un varbūt tagad viņi vēl vairāk domā. Nav arī izslēgts, ka mēs kādā brīdī adoptēsim kādu bērnu. Tas ir arī tas, kādēļ sākumā mēs to visu sākām.”

“Tas ir darbs, kurā es un mans vīrs kaut kādu jēgu redzam. Mēs neesam nožēlojuši to, ko mēs darām, nē, nevienu brīdi,” piebilst Evita.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti