To, ka izdzīvošanas problēmas ir asas, parāda arī šovasar medijos izskanējušie traģiskie gadījumi. Pēdējais no tiem risinājās pagājušās nedēļas nogalē, kad Rīgas sociālie dienesti atteica palīdzību sievietei ar mazu bērnu.
Kā norāda palīdzības dienestu pārstāvji, pozitīvi ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji zina, kur problēmu gadījumos vērsties un kam lūgt palīdzību. „No šī gadījuma varam secināt, ka cilvēki vairāk negrib klusēt par savām problēmām, viņi par to runā skaļi un meklē palīdzību. Tas vien jau ir apsveicams fakts. Līdz ar to šādi gadījumi vairāk izgaismojas,” skaidroja Labklājības ministrijas pārstāvis Aldis Dūdiņš.
Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Inga Millere piekrita, ka par šādiem gadījumiem tiek vairāk runāts un par tiem vairāk uzzina: „Mums nav īsti pamata runāts, ka pieaugtu šādu, faktiski nepieļaujamu situāciju gadījumi.”
Taču šis gadījums izgaismoja arī pašu palīdzību dienestu problēmas, kuru arī nav mazums. „Patiesi, viena lieta ir sistēmiskā problēmas, kuras tomēr vairāk vai mazāk iezīmējas. Un liela loma sociālajā jomā strādājošiem ir cilvēciskajam faktoram – cik mēs formāli vai pēc būtības uzklausām klientu, iedziļināmies viņa problēmā,” atzina Millere.
Papildinot inspekcijas pārstāves teikto, Dūdiņš norādīja, ka sistēmiskās sociālo dienestu problēmas saistītas ar to kapacitāti, kas saistāms ar profesionālu darbinieku trūkumu, zemo atalgojumu un profesionālo izdegšanas sindromu.
Visvairāk sociāli neaizsargātās iedzīvotāju grupas Latvijā ir sievietes ar bērniem, daudzbērnu ģimenes, veci vientuļi cilvēki un invalīdi.
