Filma simboliski aizsākas ar 80. gadu neoficiālo jaunatnes himnu - grupas „Pērkons” dziedāto „Balādi par gulbi”, jo rokmūzika un dumpīgi jaunieši bija vieni no pirmajiem jaunu vēsmu vēstnešiem vēl krietni pirms Tautas frontes laika. Tāpat ļoti svarīgu iedvesmojošu lādiņu cilvēki guva no rokoperas „Lāčplēsis”, tāpēc viens no filmas varoņiem būs arī mūziķis Igo.
Filmā „Atmodas antoloģija” svarīga vieta atvēlēta dažādiem zīmīgiem notikumiem, kas sagatavoja augsni Atmodas laikam. Piemēram, ļoti nozīmīga bija grupas „Helsinki 86” darbība, kā arī ārzemju tautiešu atbalsts un protesta akcijas, tādējādi pievēršot pasaules sabiedrības uzmanību Latvijas okupācijai. Ļoti spēcīgu rezonansi vēl 1980. gadā izdevās radīt Amerikas mācītājam Mārim Ķirsonam.
„1980.gada akcija Madridē notika Helsinku vienošanās konference, kur Padomju Savienība arī bija parakstījusies, bet neievēroja cilvēktiesības. Un Māris Ķirsons kopā ar citiem latviešiem bija izdomājis, ka veiks ļoti spēcīgu, uzrunājošu akciju. Viņš Madridē, kur notika šī konference, nostājās pie galvenajām durvīm. Un kad nāca visi konferences dalībnieki, viņš bija izklājis Padomju Savienības sarkano karogu, iedūra sev vēnās lielas adatas un iztecināja vēnu asinis uz tā karoga. Tas pievērsa milzu uzmanību. Par to Latvijā tikai tagad sāk uzzināt un runāt, cik ļoti palīdzēja trimdas latvieši,” stāsta režisors Askolds Saulītis.
Filmā Latvijas Tautas frontes rašanās tiek aplūkota ciešā kontekstā ar globālajām norisēm un galvenokārt Gorbačova izsludināto "perestroiku", jo, kā uzsver filmas scenārija autors Edgars Engīzers, bez tās nekādas Atmodas nebūtu. „Perestroika atvēra nedaudz šīs slūžas, kas vēra [iespēju] runāt, uzzināt kaut ko vairāk. Arī tehnikas attīstība. Vairs nevarēja vienkārši 'nozāģēt' Rietumu radio, tehniski to Padomju Savienība nevarēja realizēt. Un tas arī bija viens no impulsiem. Otrs, protams, "perestriokas" mērķi bija pilnīgi citi. Ja mēs skatāmies Tautas fronti, kad tā tik tikko tika veidota, tad tā veidojās kā "perestroikas" atbalsta organizācija. Tādas organizācijas tika veidotas visā Padomju Savienībā. Tikai pakāpeniski Tautas fronte nonāca pie pilnīgas neatkarības idejas un apziņas, ka tas ir iespējas. Atsevišķu cilvēku galvās tā pastāvēja jau kopš 1940.gada, bet sabiedrībā šī apziņa nobrieda vēlāk un tas ļoti cieši saistīts ar "perestroiku,” skaidro Engīzers.
„Nu neviens čekists Atmodu nevadīja, neviens.” - „Mums tur bija vairāk nekā 40 cilvēki – aģenti.” Tik pretrunīgi filmas varoņi atbild uz jautājumu - vai Latvijas Tautas fronte varēja būt Valsts Drošības komitejas inspirēta organizācija. Filmas veidotāji viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu nav atraduši. „To ir ļoti grūti pateikt viennozīmīgi, jo dokumenta, kas būtu iznācis no Drošības komitejas ar rezolūciju dibināt Tautas fronti, mēs neatradām. Tās liecības, kas nonākušas pie mums, ļauj teikt – protams, drošības struktūras ļoti intensīvi sekoja līdzi tam, kas notiek, kaut kādā mērā centās ietekmē to visu. Un ir pat pierādīts, ka vairāki cilvēki strādāja arī drošības struktūrās. Līdz ar to ir diezgan sarežģīti teikt. Tādu dokumentu mēs neredzējām, bet nevaru teikt, ka tāda dokumenta nav. Bet diezgan skaidrs, ka Tautas fronte, kāda tā izveidojās, bija ļoti tāla no tās struktūras, kas, iespējams, bija iecerēta Maskavā,” saka Engīzers.
Oktobris pirms 25 gadiem izvēršas par vienu no augstākajiem mūsu Atmodas kulminatīvajiem punktiem. 7. oktobrī Mežaparkā notiek tautas manifestācija „Par tiesisku valsti Latvijā”, kurā skan zīmīgie Daiņa Īvāna vārdi: „Latvija, tavi bērni ir saņēmušies, lai runātu patiesību. Piedod un palīdzi, Latvija”.
Pēc manifestācijas nākamajā dienā, 8. oktobrī, notiek Latvijas Tautas frontes 1. kongress, kurā ievadvārdus aicināts teikt leģendārais aktieris Ēvalds Valters: „Latvija, mosties! Garā nakts jau beidzas! Šos vārdus laikam ir saklausījusi mūsu tauta un sāk mosties. Un viņas priekšgalā ir radusies mūsu Tautas frontes organizācija.”
Viens no filmas „Atmodas antoloģija” varoņiem mācītājs Juris Rubenis kongresu vērtē kā ļoti nozīmīgu pagrieziena punktu iespējai izteikties brīvi. „Tas bija iedrošinošs notikums. Es domāju – daudziem cilvēkiem vajag redzēt, ka tur, tajā pusē ir pietiekami daudz cilvēku, lai mēs arī pieslēgtos. Domāju, ka šim notikumam bija milzīgi liela loma pie Tautas frontes attīstīšanās, augšanas ģeometriskā progresijā tuvāko mēnešu laikā,” saka mācītājs.
Pēc Jura Rubeņa iniciatīvas kongresa dienās pēc 29 gadu pārtraukuma Doma baznīcā notika arī Tautas frontei veltīts aizlūgums.
Filmas režisors Askolds Saulītis ir pārliecināts, ka tieši šai mūsu garīgajai un nevardarbīgajai cīņai bija ļoti svarīga loma arī globālā kontekstā. „Šis izvēlētais ceļš bija ļoti simpātisks visai pasaulei. Bija tāds periods, kad veidojās Tautas fronte, 88.-89. gads, starp globālajiem spēlētājiem – Padomju Savienība, ASV, NATO – bija ļoti lielas bailes, kā rokās nāks tie stratēģiskie kodolieroči, kas bija toreiz izvietoti Baltijā. Šis baiļu faktors bija ļoti aktuāls vienu brīdi. Bet pēc Baltijas ceļa, šīs miermīlīgas akcijas, rezultātā tika maksimāli daudz parādītas pasaulei, ka šeit ir miermīlīgas tautas, kuras grib tikai to, kā atgūt savu zaudēto neatkarību, tad pasaules viedoklis pārsvērās mūsu pusē. Mēs kļuvām simpātiski,” skaidro Saulītis.
Filma pieskarsies visiem skaistajiem un arī skaudrajiem Atmodas laika notikumiem - līdz pat Latvijas Tautas frontes norietam 1999. gadā. Filmas veidotāji uzskata, ka tas bija tikai likumsakarīgi, jo misija - atgūt neatkarību - bija izpildīta.
Viens no filmas varoņiem, Māris Ķirsons, kurš Atmodas laikā izcēlās ar provokatīvām akcijām, ir pārliecināts, ka gara spēkam mūsu tautā aizvien ir liels potenciāls, atliek tikai uzdrīkstēties. „Gara spēks ir kaut kas tāds, kas rodas neplānoti. Un cilvēkus pārsteidz. Cilvēks uzdrīkstas tikt aizrauts, iet tam līdzi. Un viņš mana, ka viņš vairs nav tāds pats kā bija. Viņš ir stiprāks, viņš ir daļa no kaut kā lielāka nekā viņš ir bija līdz tam. Un viņš ir pateicīgs, ka viņš toreiz uzdrīkstējās,” saka Ķirsons.
Filma „Atmodas antoloģija” simboliski ar rokmūziku aizsākusies, noslēdzas tikpat simboliski un daudznozīmīgi - ar šī gada Dziesmu svētkiem un „Gaismas pili”, ko mūsu izcilais diriģents Māris Sirmais ir nodēvējis par mūsu dziesmu dziesmu un latviešu garīgā dziļuma esenci.
