ĪSUMĀ:
- Izmaiņas Augstskolu likum redakcijā aicina likumdevējus ņemt vērā pasaules pieredzi, iekļaujot procesā diasporu.
- Diasporas lielākās organizācijas uzskata – ir pareizais brīdis likumā iestrādāt mūsdienīgas normas.
- Izglītības un zinātnes ministrija atbalsta izmaiņas, jo tas mazinātu birokrātiskos šķēršļus diasporai.
- Latvijas augstskolas būtu starptautiskākas, tas būtu ieguvums studentiem un sabiedrībai. Ko vēl nestu pārmaiņas?
Soli tuvāk augstskolu līmeņa celšanai
Lai kļūtu par profesoru vai asociēto profesoru Latvijā, kandidātam ir jābūt vismaz doktora grādam, bet pretendējot uz profesora amatu papildus jābūt ne mazāk kā triju gadu darba pieredze asociētā profesora vai profesora amatā augstākās izglītības institūcijā.
Tikmēr daudzas valstis, kas var lepoties ar pasaules labākajām universitātēm, ieskaitot Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Lielbritāniju, Austrāliju, Kanādu un arī vairākas Eiropas valstis, dažādās pētniecības jomās pieļauj profesūras amatus, kur doktora grāds nav obligāts, bet
izšķirošais ir cilvēku profesionālā un akadēmiskā izcilība.
Ņemot vērā, ka Latvijas augstskolas diemžēl nav iekļuvušas pasaules “top” augstāko mācību iestāžu sarakstos, augstskolas likuma izmaiņas ļautu spert kaut soli tuvāk augstskolu līmeņa celšanai.
Tieši tāpēc, zinot, ka šobrīd Latvijā Augstskolu likums ir atvērts jauniem grozījumiem, kas nozīmē – ir plānotas izmaiņas Augstskolu likumā, diasporas lielākās organizācijas aicina likumdevējus ņemt vērā pasaules pieredzi, padarot Latvijas augstskolas atvērtākas augstas raudzes savu jomu profesionāļiem.
Īstais brīdis iestrādāt mūsdienīgas normas
Sandra Martinsone, kura ir Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku asociācijas Lielbritānijā vadītāja, norādīja, ka šis ir īstais brīdis, kad Augstskolu likumā var iestrādāt mūsdienīgākas normas nosakot, kurš var Latvijā kļūt par profesoru un asociēto profesoru.
Iemesls, kāpēc mums tas šķiet svarīgi, ir fakts, ka vismaz divās no lielākajām diasporas mītnes valstīm, kas ir ASV un Lielbritānija, ir šāda prakse. Tas, protams, neattiecas uz pilnīgi visām nozarēm, bet tas tiek plaši praktizēts, ka pastāv iespēja kļūt par profesoriem un asociētiem profesoriem arī bez doktora grāda.
Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku asociācijas Lielbritānijā vadītāja Martinsone norādīja: “Šobrīd Latvijas Augstskolu likumā ir noteikts, ka ir obligāti jābūt doktora grādam. Ja šāds nosacījums turpina pastāvēt, tad tas nozīmē, ka cilvēki, kuriem ir profesora vai asociētās profesora amats kaut kur citur pasaulē, bet viņi to ieguvuši tādā kārtībā, kāda tā ir konkrētajā valstī, kur doktora grāds nav primārais, kāpēc cilvēks pieņemts tādā amatā, tas nozīmē, ka viņi, neraugoties uz savu bagāto pieredzi – profesionāli, akadēmiski un tīri arī ar mācību pieredzi, pasniegšanas ziņā,
pedagoģiskā ziņā, viņi tiktu diskvalificēti no iespējas līdzīgu amatu ieņemt Latvijā.
Mūsuprāt, tas, domājot par nākotni un domājot par to, ka Augstskolu likums nav lieta, kas katru gadu tiktu atvērta jauniem grozījumiem, tad šī varētu būt viena lieta, ko iestrādāt. Nākotnes vārdā, lai augstskolu durvis būtu atvērtas diasporas pārstāvjiem, un es te nerunāju par simtiem vai tūkstošiem cilvēku. Tā nav masīva invāzija ar diasporas cilvēkiem, kuri metīsies un izmantos šo iespēju, bet tajā pat laikā nenoliedzami ir cilvēki, kuriem ir šādas situācijas un būtu labi, ja durvis būtu atvērtas.”
Bez IZM atbalsta ir arī bažas
Tam, ka izmaiņām jānotiek, piekrīt arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš (Jaunā konservatīvā partija), norādot, ka Augstskolu likums nav mainīts ilgus gadus.
“Viena no būtiskākajām Augstskolu likuma grozījumu nozīmēm vai jēgām ir padarīt Latvijas augstākās izglītības sistēmu atvērtāku. Un, atbildot uz jūsu jautājumu, kāpēc tas tā ir izveidojies, tur ir liela daļa protekcionisma, sargājot savas amata vietas, varbūt, ne līdz galam gribam būt atvērti starptautiskajai konkurencei, atvērti zināšanām, kas valstiski noteikti būtu atbalstāms. Tieši tāpēc ir šāds priekšlikums, kuru mēs ar kolēģiem esam arī iesnieguši,
kas dotu iespēju diasporas pārstāvjiem kandidēt, piedalīties uz akadēmisku amatu konkursos bez doktora grāda, gan arī kandidēt uz rektora amatu.
Tas, protams, negarantē, ka šie cilvēki tiktu ievēlēti vai automātiski tiktu izvirzīti kādās labākās pozīcijās par vietējiem kandidātiem. Absolūti nē. Tā būtu iespēja piedalīties, neliekot birokrātiskus šķēršļus, un manā skatījumā tas ir būtiski, tāpēc es šos priekšlikumus atbalstu un esmu arī Saeimā iesniedzis,” viņš skaidroja.
Pastāv arī zināma deva bažu, vai likumdevēji atbalstīs izmaiņas. Iemeslus minēja Saeimas deputāte Marija Golubeva (“Attīstībai/Par!”): “Jebkurā gadījumā Saeimā veidojas kritiskā masa, un es ļoti ceru, ka neskatoties uz pretestību, kas noteikti būs. Zināma daļa, es negribu teikt, vecās akadēmiskās elites, bet noteikti zināma daļa cilvēku, kuri ļoti sen darbojas akadēmiskā sistēmā varētu uzskatīt šo par nepieļaujamu, kaut kādu inovāciju, kā tas bieži notiek. Bet es gribu teikt, ja ir kritiskā masa pārmaiņām jau tagad, tad tas notiks un es zinu, ka mana partija diezgan konsekventi par to iestājas.”
Ko nestu pārmaiņas?
Pārmaiņas ļautu Latvijas augstskolām būt mazāk izolētām, runājot par akadēmisko vidi. Tā ir iespēja piesaistīt starptautisku pasaules elpu izglītības sistēmā, turklāt darīt to ar savējiem, diasporas pārstāvjiem. Iespējams, ka pretinieku vidū valda bažas, ka, nokļūstot akadēmiskā vidē persona bez doktora grāda šo vidi pazemina, tikmēr pieredze liecina, ka kļūt par profesoru, piemēram, Amerikā, nebūt nav vienkāršs vai viegls process.
Kā stāstīja Daina Dreimane, asociēta klīniskā profesore Kalifornijas universitātes “Irvine” Medicīnas skolā, tad, lai virzītos karjerā akadēmiskajā vidē Amerikā ir trīs galvenās kompetences.
Dreimane skaidroja:
“Jau no paša iesākuma, ir jāparāda, ka esi kompetents savā profesijā, otra kompetence ir pedagoģija, cik esi kompetents un iesaistīts jauno speciālistu izglītošanā. Trešā kompetence ir tava oriģinālā zinātniskā darbība.”
Arī turpinot kāpt pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, ir nepārtraukta sevis pierādīšana ar pētījumiem un oriģināli zinātniskām publikācijām augsti vērtētos izdevumos. Piemēram, medicīnā tie tiešām ir oriģinālpētījumi, kurus nav atbalstījušas zāļu kompānijas, jo šādi pētījumi netiek ņemti vērā. Akadēmiskos kredītpunktus Amerikā pelna arī ar spēju sadarboties ar citām specialitātēm savā augstskolā vai vēl labāk citās universitātēs, spējot pierādīt tīklošanās iemaņas un arī ar nacionālu vēlāk starptautisku atpazīstamību, tāpat vērā ņem vēlētus posteņus profesionālās organizācijās, slimnīcās, arī iesaiste pašpārvaldēs.
Tikmēr pedagoģijā ir jāspēj pierādīt, kādus sekotājus amata kandidāts ir sagatavojis, kāda ir kandidāta pēctecība. Dreimanes sacītajam, ka kļūt par profesoru vai asociēto profesoru Amerikā nevar kurš katrs garāmgājējs un prasību latiņa ir gana augsta, piekrīt arī Viskonsīnas universitātes profesors Jānis Tupesis.
Viņš atklāja – lai kļūtu par profesoru Amerikā nācies iziet cauri ļoti grūtam un sarežģītam procesam. Tupesis šobrīd, kā savas jomas, traumatoloģijas profesionālis, kurš ik pa laikam uzrunāts no dažādām pasaules augstskolām ar lūgumu darboties viņu akadēmiskajā vidē, būtu gatavs savas zināšanas un prasmes nodot arī Latvijā, diemžēl, līdz šim tas nav bijis iespējams. Tāpēc profesors Tupesis cer, ka Augstskolu likuma izmaiņas notiks, jo arī viņš uzskata, ka ieguvēji būtu Latvijas augstskolu studenti un rezultātā arī visa Latvijas sabiedrība.
KONTEKSTS:
Valdība 2020. gada maijā atbalstīja Augstskolu likuma grozījumu projektu, ar kuru paredzēts mainīt augstskolu iekšējo pārvaldību. IZM uzskata, ka reforma veicinās izcilību un caurskatāmību augstākās izglītības jomā. Rektoru padome, vairākas augstskolu organizācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmija iebilst pret grozījumiem un uzskata tos par sasteigtiem.
Pašlaik grozījumi tiek skatīti Saeimā.
Pamatojot reformas nepieciešamību, norādīts uz to, ka Latvijā uz diviem miljoniem iedzīvotāju ir 52 augstskolas, kuras spēj pabeigt tikai 48% no studēt sākušajiem. Vēl politiķus neapmierina augstskolu starptautiskā konkurētspēja un izglītības programmu kvalitāte.
