Stradiņa radinieki aicina nenest ziedus un vainagus, bet tiem domātos līdzekļus ziedot skulptūras „Sēlijas sirds” izveidei Sunākstes mācītājmuižas parkā.
Dzimtā Sēlija Jānim Stradiņam allaž bija dārga, viņš visu mūžu bija dedzīgs tās patriots. Ne mazāk viņam rūpēja arī visas Latvijas liktenis.
Stradiņš bija apbrīnojams zinātnieks ar enciklopēdiskām zināšanām, saņēmis neskaitāmus ordeņus un apbalvojumus, bet vienlaicīgi viņš bija arī cilvēcības paraugs - vienkāršs, sirsnīgs, kurš pret ikvienu cilvēku izturējās ar cieņu un pietāti.
“Mīļie kolēģi! Es faktiski nebiju domājis te runāt, bet Jānis Peters lūdza teikt dažus vārdus, tā sakot, izlīdzinājumam, jo es no dabas esot pozitīvists un ar mīkstu dabu,” - tā Jānis Stradiņš uzsāka savu uzrunu leģendārajā Radošo Savienību plēnumā 1988.gadā. Viņš uzsvēra - šīs divas plēnuma dienas bija tik piepildītas ar patiesību, ka viņš, iespējams, pirmo reizi sajuta tik milzīgu lepnumu, ka ir latvietis.
Tieši Stradiņa aicināšana tolaik būt par izlīdzinātāju, ļoti labi raksturo arī viņa personību.
Viņam piemita izcila loģika, spēja ļoti ātri saprast būtību un to vēl ietērpt ļoti trāpīgos vārdos. Turklāt viņš vienmēr to darīja ļoti labvēlīgi un ar lielu cieņu pret ikvienu cilvēku.
Ne velti viņa kolēģi zinātnieki savulaik atzina, ka viņš varbūt ir vienīgais cilvēks, kuram aiz muguras ir teikts pat vairāk labu vārdu nekā personiski.
Viņa nozare bija fizikālķīmija, kurā viņš sasniedza ļoti daudz, bet nekad neieslēdzās šaurā savā cunftes lokā, viņa darbība bija ļoti daudzpusīga un allaž ar globālu skatu uz lietām.
Liela autoritāte gan kā zinātnieks, gan kā personība Jānis Stradiņš vienmēr bijis Zinātņu akadēmijas prezidentam, mākslas vēsturniekam Ojāram Spārītim.
“Stradiņa draudzīgā attieksme katru kolēģi cēla uz augšu tā kā tāds lifts, un katram deva spārnus, lai viņš savā nozarē tiektos sasniegt vairāk un lai censtos izprast lietas tik universāli un tādās plašās kopsakarībās kā to ir darījis pats Stradiņš. Visiem tiem cilvēkiem, kuri ar viņu ir garīgā saskarē atradušies, viņš ir veicinājis augšanu. Un šī augšanas gēna, augšanas instinkta stiprinājums un stimulējums, tas ir bijis tas neparastais fenomens, ko patiešām ir vērts Jānī Stradiņā apbrīnot,” saka Ojārs Spārītis.
Bijušais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis ar Jāni Stradiņu kopā darbojies Latvijas Bankas monētu komisijā un arī viņam vienmēr ļoti vērtīgi un interesanti bijis ieklausīties teju visā, ko Stradiņš teicis, īpaši viņa spārnotajos citātos.
“Stradiņš vienmēr ir tā gaišā personība, kas it kā apstaro visu, kas ir ap viņu. Pie tam, kas ir apbrīnojami – vienmēr īstā brīdī viņš pasaka kādu spārnotu citātu. Tas var nebūt viņa paša izdomāts, tie var būt pagātnes teicieni, bet viņi ir tik spilgti, ka it kā pienaglo tā brīža situāciju,” atceras Imants Lancmanis.
Par profesijas laimi un likteņa izredzētību žurnāliste Līga Blaua dēvē savas daudzās tikšanās ar Jāni Stradiņu, kad tapa viņas grāmata par Stradiņu dzimtu „Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem”.
“Tiešām tas ir milzīgs zaudējums, aizejot Džemmai Skulmei un tagad arī Jānim Stradiņam. Man tiešām ir ārkārtīgi sāpīga sajūta. Ir sajūta, ka ar viņiem aiziet vesels laikmets, ar kuru tādas gara vērtības, ētiskā tīrība nu vienkārši pazūd… Tas varbūt bija pašsaprotami tai paaudzei, tiem cilvēkiem, kas bija izgājuši no brīvās Latvijas, visus padomju laikus spējuši saglabāt gara tīrību un spēju nevienā brīdī nebūt savtīgiem un nedzīvot sev, bet ar domām par Latviju, par tautu. Un tas nebija uzspēlēti nevienā brīdī Jānim Stradiņam.
Tā arī viņa kolēģi zinātnieki teica, ka viņš nekad nav izmantojis kādu situāciju, lai parāptos uz priekšu pa karjeras kāpnēm, iegūtu sev kādu materiālu vai citu labumu. Tā nekad nav bijis,” stāsta Līga Blaua.
Kāda ir viņa vērtību skala – uz to pats Jānis Stradiņš netiešā veidā atbildēja, reiz pasniedzot Lielo Mūzikas balvu kādai arī ļoti ievērojamai Latvijas personībai.
“Mēs mājās spriedām, vai šīs dienas laureāts ir elitārs? Ir politiskā elite, ir intelektuālā elite, ir mūzikas elite – daudzas elites ir mums. Un tie ir ļoti augsti vārdi, ko mēs lietojam vietā un nevietā. Bet tad mums ir jāvaicā – vai tautasdziesma ir elitāra, vai Emīls Dārziņš bija elitārs, vai elitārs bija Beranžē? Un laikam ir kāda robeža, kad šis termins „elitārs” zaudē savu jēgu, kad aizpeld visas smalkās aprindas, visi gudrie lietpratēji, zinātāji un intelektuālie gardēži. Kad misijas apziņa, kad inspirācija, kad talants vienojas ar vienkāršību, tad iznirst tautas, nācijas un varbūt visas pasaules atzīts simbols un tas paliek uz visiem laikiem. Nevis kā komēta, nevis kā mākslīgais laikmeta pavadonis, bet kā zvaigzne. Un, ja tautai ir zvaigzne, tas ir skaisti,” toreiz sacīja Jānis Stradiņš.
Atvadīšanās no akadēmiķa Jāņa Stradiņa Torņkalna baznīcā šodien notiks no pulksten 12.30. Pulksten 14.00 notiks dievkalpojums, kam sekos piemiņas pēcpusdiena Latvijas Universitātes Zinātņu mājā.
Stradiņa radinieki aicina nenest ziedus un vainagus, bet tiem domātos līdzekļus ziedot skulptūras „Sēlijas sirds” izveidei Sunākstes mācītājmuižas parkā.
