Diezgan liels cilvēku skaits, kas pēdējos gados ir aizbraukuši no Latvijas, ir veicinājis straujas pārmaiņas ārzemēs esošajās organizācijās, kas apvieno latviešus. Vēl pirms divarpus gadiem Lilija Zobens no Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā bija spiesta secināt, ka starp veco trimdas paaudzi un jaunajiem iebraucējiem valda neuzticēšanās un savstarpējie aizspriedumi. Tomēr tagad daudz kas ir mainījies, saka Zobens. „Vecā trimda ir jau nokalpojusi savu laiku. Manu vecāku paaudze ir jau kļuvusi nespēcīga un nogurusi. Un tas ir pilnīgi dabīgi, vai ne? Aktīva vēl ir mana paaudze, bet mēs esam skaitliski mazāk. Un uz mūsu pleciem tiek uzkrauts daudz vairāk, un ir grūti visu pavilkt. Paldies Dievam, ka mums nāk talkā jaunie. Latviešu sabiedrība Lielbritānijā ir pārveidojusies ļoti pozitīvā virzienā. Bet bez jauniebraucējiem, es šaubos, vai mums tāda vēl vispār eksistētu,” saka Zobens.
Lielbritānijā un Īrijā pašlaik darbojas 30 latviešu skolas, kur mācās 745 bērni. Vairums no tām tika atvērtas pēdējā laikā, jo 90. gados bija palikušas vien dažas. Tāpat ir nodibinātas arī daudzas jaunas sabiedriskas organizācijas, kā arī kori un folkloras kopas.
Tomēr joprojām ne vienmēr attiecības starp veco un jauno paaudzi ir gludas, saka Ilze Garoza, kas veica pētījumu par šo tēmu. „Šie stāsti par jaunkundzēm, kas aizvilinājušas vīrus, par vīriem, kas pēc pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir pametušas savas sievas ASV, radījuši plašu rezonansi pašā Amerikas latviešu sabiedrībā, un līdz ar to radījuši šādu aizdomu un aizspriedumainu attieksmi vienai pret otru,” norāda Garoza.
Ar aizdomām uz trimdas latviešiem bieži skatās arī jauniebraucēji, kuri veco paaudzi bieži uzskata par nacionālistiem un Ulmaņlaiku piekritējiem, kas sapņo par aizgājušiem laikiem. Šķelt mēdz pat latviešu valoda, saka Ilze Garoza. „Valoda, kas tiek lietota ārpus Latvijas, kas tika uzturēta 60 gadu laikā, un valoda, ko mēs lietojam Latvijā, kam dažkārt Amerikas latvieši attiecināja jēdzienu „padvaloda", atšķirīgās vārdu nozīmes…. Vai kāds šeit klātesošais atpazītu vārdu „rakstulis”, „apstāklenis”, „pampelmūzis”? Šīs valodas atšķirības izpaužas arī savstarpējā komunikācijā,” saka Garoza.
Tomēr līdz ar paaudžu maiņu lēnām notiek arī stereotipu laušana. Par to Latvijas Radio gada nogalē pārliecinājās arī Sanfrancisko pilsētā esošajā Ziemeļkalifornijas Latviešu centrā. Lūk, ko pirms Ziemassvētkiem teica Rūta Brūniņš-Granda. „Es domāju, ka aptuveni 50-75% tomēr ir ļoti priecīgi, ka ir jaunā paaudze. Tāpēc, ka viņu bērni ir kaut kā pazuduši. Bet tagad, kad ienāk jaunie no Latvijas… Un tas pats ir Toronto, tas pats ir Bostonā, tas pats ir Portlandē. Tā kā tas ir ļoti ieteicami, man tas ļoti patīk, jo mēs viens otram jau sākam apnikt tie vecie!” saka Brūniņš–Granda.
Iespējams, ka stereotipus varēs pārvarēt tad, kad abas puses sapratīs, ka ne visi jaunie aizbraucēji ir ekonomiskie migranti un vieglās dzīves meklētāji. Savukārt nesen aizbraukušajiem ne vienmēr vajag apvainoties uz vecākās paaudzes jautājumu par to, kad viņi plāno atgriezties Latvijā.
