„Otrreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar, un nevarētu teikt, ka notiek aukstais karš,” saka Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais aizsardzības un ārlietu ministrs Artis Pabriks ("Vienotība"), bet atzīst – ir spriedze, ko vēl pirms dažiem gadiem nevarējām iedomāties. Turklāt šī spriedze tik ātri nepāries, jo nav redzami pozitīvi signāli tam.
Pētnieku starpā aizvien ir diskusija par to, vai pašlaik ir aukstais karš, saka Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Nora Vanaga, kura ir pārliecināta, ka situāciju nevar dēvēt par auksto karu. Pirmkārt, konflikts nav globāls un oficiāli identificēts kā atklāts, bet gan ir lokāls vai reģionāls. Otrkārt, Krievija nav Padomju Savienība, lai gan tai aizvien ir atomieroči, bet nav ne tās pašas teritorijas, ietekmes vai ekonomiskās lielvaras.
„Nav arī sancensīgo ideoloģiju, jo Putins to veido ap nacionālismu, bet tā vēl ir savos meklējuma ceļos. Tātad skaidrības, kas ir Krievijas ideoloģija, ko tā proponē, nav,” saka Vanaga.
Viņa arī norāda uz Krievijas sabiedrotajiem – pašlaik tie ir tādi „piespiedu sabiedrotie” kā Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, kā arī Ķīna un Indija, kas skatās uz Krieviju tikai caur ekonomisko interešu prizmu. „Un tie nav tie sadarbības partneri, kuriem Krievija var uzticēties. Tikai līdz kaut kādam solim,” komentē pētniece.
Turklāt Rietumiem un Krievijai aizvien ir kopīgas intereses, piemēram, cīņa ar terorismu un situācija Tuvajos Austrumos. „Tāpēc ir platformas, uz kurām mēs varam veidot šo sadarbību. Jautājums – vai ir vēlme.” Arī sabiedrības kļuvušas daudz atvērtākas.
Turpretī bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns attiecības ar Krieviju dēvē par „karsto auksto karu”, sakot, ka sankcijas ir ekonomiskais karš: „Tātad iet vaļā karš vaļā. Skumjākais, ka nav formulas pasaulē, kā sakārtot attiecības ar Krieviju.”
Viņš ir arī pārliecināts, ka uz „Krieviju mums jāskatās kā uz reālo kaimiņu, nevis kādu ideoloģisku lelli” un rūpīgi jāpēta, kas ekonomiski, politiski notiek Krievijā. Viņš arī norādīja, ka savulaik Krievija un arī tās prezidents Vladimirs Putins atbalstīja Rietumus, notika arī konsultācijas. Taču tad šīs attiecības sabruka, jo Krievija neesot domājusi, ka NATO pletīsies plašumā tādā mērogā, kā tas ir attīstījies tagad.
Jurkāns arī komentē, ka „Rietumi grib uzspiest demokrātiju valstīm, kur valda feodāli krimināla filozofija,” norādīdams gan uz Krieviju un Ukrainu, gan Irāku.
Tikmēr Latvijas armijas rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš bažījas par to, ka pašlaik vērojama fundamentālu starptautisko tiesību aktu pārkāpšana. Un tas esot bīstami.
Krievija pašlaik mēģina iegūt sev statusu, situāciju vērtē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš, sakot, ka nav būtiski, vai šīs attiecības dēvē par auksto karu. Viņš skaidro, ka jebkurš karš risina kādus ģeopolitiskos mērķus un uzdevumus. Un šajā gadījumā Krievija ar Eiropu cenšas noskaidrot, kādā statusā tā ir. „Krievija reāli ir pieteikusi savu vēlmi atgūt nopietnu statusu Eiropas telpā,” saka Dalbiņš.
Ziņots, ka attiecības starp Krieviju un rietumvalstīm pasliktinājās pēc Krimas aneksijas 2014.gada pavasarī un vēl saspīlētākas kļuva, Donbasā sākoties kaujām starp Ukrainas armiju un separātistiem, kuru atbalstīšanā vaino Krieviju. Rietumvalstis noteica virkni sankciju pret Krieviju un vairākas tās amatpersonas un uzņēmumus iekļāva "melnajā sarakstā". Ar līdzīgu atbildi nāca klajā arī Krievija.