Lai arī tiesāšanās divos procesos par Latvijas iedzīvotāju līdzdalību bruņotos konfliktos ārpus valsts nav beigusies, tomēr jau izskan versijas, kāpēc par karošanu Sīrijā Mārtiņam Grīnbergam piesprieda 10 gadus cietumā, tikmēr par dalību karā Austrumukrainā apsūdzēto Artjomu Skripņiku attaisnoja.
Krimināllieta par karošanu Donbasā pašlaik vēl iztiesāta tikai pirmajā instancē, un turpinājums Rīgas apgabaltiesā gaidāms janvāra sākumā. Savukārt par karošanu Sīrijā ir bijušas jau divas tiesu instances.
“Nu, grūtības šajā lietā, protams, ir un bija,” saka tiesnese Grīnberga lietā par karošanu Sīrijā Signe Kalniņa. Viņa norāda, ka abas lietas ir pirmās šāda veida lietas Latvijā.
Abi puiši tiek tiesāti pēc vieniem un tiem pašiem pantiem – par aktīvu dalību bruņotā konfliktā ārvalstīs un par dalību noziedzīgas organizācijas izdarītos noziegumos pret cilvēci, mieru, vai valsti, kā arī kara noziegumos vai genocīdā.
Grīnbergs, pēc paša stāstītā, bija aizrāvies ar islāma kalifāta kā taisnīguma valsts ideju, neapjautis teroristu nežēlību. Kad to sapratis un vīlies, gribējis tikt atpakaļ. Nonācis islāma karotāju gūstā. No tā izbēdzis, lai nokļūtu Latvijā. Karadarbībā neesot piedalījies.
Skripņiks, pēc paša stāstītā, ar īpašu Krievijā apmācītu grupu devies uz Doņecku un Luhansku. Esot kopumā nošāvis vairāk nekā 100 cilvēkus. Vēlāk gan tiesā to noliedza.
Pašreizējā tiesāšanās stadijā Skripņiks ir attaisnots, bet Grīnbergs – notiesāts ar 10 gadiem un 3 mēnešiem cietumā.
“Es neesmu par to īpaši izbrīnīta. Pirmkārt, tāpēc ka tiesu praksē mēdz būt, ka ir dažādi viedokļi. Otrkārt – tās nav identiskas lietas. Un noteikti noteicošais ir pierādījumi – kādi ir pierādījumi. Katrā konkrētā lietā,” uzsver Kalniņa.
Skripņika lietu skatījušais tiesnesis Zigmunds Dundurs plašāk komentēt savus argumentus negrib, vien norādījis, ka “netika pierādīta apsūdzētā iesaistīšanās noziedzīgā organizācijā un dalība šīs noziedzīgās organizācijas izdarītos noziegumos.”
Komentārus atsaka arī Drošības policija, kas vāca pierādījumus abos gadījumos.
Par visai ticamu tiek uzskatīta versija, ka Skripņika gadījumā Drošības policija paļāvās uz viņa vaļsirdīgo atzīšanos un nebija gatavi brīdim, kad Skripņiks atteiksies no savām liecībām, kas jau tā nebijušas pārāk pārliecinošas.
Akadēmiķis Tālavs Jundzis norāda, ka Skripņiks izmeklēšanā ir lielījies, ka nogalinājis 100 cilvēkus, būdams snaiperis. Tomēr pēc lietas materiāliem redzams, ka karadarbībā viņš ir piedalījies pāris mēnešus. “Es domāju, ka profesionāļi par to [100 cilvēku nogalināšanu] noteikti pasmaidītu. Un vēl viena lieta ir. Nu diemžēl ir tā profesionālā īpatnība izmeklētājiem – ja kāds apsūdzētais atzīstas savā vainā, tad tos pierādījumus mēģina kaut kā ātrāk un drusciņ paviršāk savākt, kas, protams, nav pieļaujami. Tas arī ir tas rezultāts!” uz izmeklēšanas kvalitāti norāda Jundzis.
Ir vēl kāds aspekts, kur daļa komentētāju saskata atšķirību starp Austrumukrainas un Sīrijas gadījumiem.
“Kur var būt tā lielākā atšķirība – ka tiešām “Daīš” ir oficiāli atzīts par teroristisku organizāciju.
Tas ir ANO Drošības padomes lēmums, un faktiski “Daīš” dēļ arī tika izdotas speciālas vairākas ANO Drošības padomes rezolūcijas, tai skaitā prasot valstīm saukt pie atbildības tos pilsoņus, kas ir iesaistījušies karadarbībā “Daīš” pusē. Tātad - tā saucamie ārvalstu teroristiskie kaujinieki,” pauž Latvijas Universitātes lektors Māris Lejnieks.
Tam, ka tas bijis svarīgi, iztiesājot Sīrijas gadījumu, piekrīt arī Grīnberga tiesnese, apstiprinot, ka tiesas sastāvs pētījis starptautiskos atzinumus par “Daīš”. “Grīnbergam ir inkriminēts, ka viņš ir iesaistījies “Daīš”. Tā ir starptautiski atzīta par noziedzīgu organizāciju,” viņa norāda.
Savukārt par Austrumukrainu trūkst starptautiski skaidra formulējuma, ka separātisti ir noziedzīgs grupējums.
Vēl kāds aspekts – notiesāt Skripņiku tiesa, iespējams, negribēja, iepazīstoties ar panta anotāciju, kas vedina domāt, ka tiesājami ir tikai aktīvie bruņotu konfliktu dalībnieki.
“Labs jautājums – ko nozīmē šīs aktīvās darbības? Nu, kaut vai putras vārīšana?” retoriski jautā Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Aldis Lieljuksis. “Kādā veidā tad mēs kvalificējam [aktīvu līdzdalību karā]? Vai tādā, kā ir rakstīts anotācijā? Es domāju – ļoti sašaurināti! Ļoti sašaurināti! Es domāju, ka tad es uzskatītu tomēr, ka tā ir līdzdalības forma. Jo persona ar savu darbību ir veicinājusi šīs karadarbības. (..) Viņiem ir vajadzīga aizmugure, ne tikai šie karotāji. Ir vajadzīgs, kas benzīnu piegādā, vajadzīgi, kas mašīnas labo, kas sakarus nodrošina un putru vāra, un medicīnisko palīdzību sniedz,” saka Lieljuksis.
Tāpēc ne vien paši prāvās iesaistītie, bet arī analītiķi jau tagad ar lielu interesi gaida Augstākās tiesas secinājumus abās lietās.
