Pirmoreiz stājoties premjera amatā 2009.gada 12.martā, Dombrovska vārdi bija šādi: "Jaunās valdības atbildība sniedzas tālu pāri Latvijas robežām, tā ir atbildība par krīzes seku ietekmi Baltijas jūras reģionā kopumā. Piemēram, ja ekonomiskās krīzes muklājā nogrims Latvija, tas apdraudēs arī pārējās Baltijas valstis. Pie optimistiskāka scenārija Latvijas varētu kļūt par pirmo smagā pieredzē balstītu veiksmes stāstu, kā labot kļūdas makroekonomikas attīstībā un pārvarēt finansējuma deficītu globālās finanšu krīzes laikā."
Šie ir vārdi, kurus nu jau demisionējušais premjers teica, no Eiroparlamenta deputāta kļūstot par valdības vadītāju.
Dombrovskis amatā palika arī 2010.gada novembrī un atkārtotu uzticību saņēma arī pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām gadu vēlāk - 2011.gada novembrī. Neviens no Dombrovska kā premjera laikiem nav bijis vienkāršs. Nācies vadīt mazākuma valdību, piedzīvot, kā pār viņa vadītās valdības ministriem veļas demisijas pieprasījumu vilnis un arī pašam padzīt vairākus ministrus.
Lielākajai daļai sabiedrības un ekspertu – gan vietējo, gan ārvalstu – Dombrovskis kļuva par taupības režīma simbolu krīzes gados. Par paradoksu joprojām tiek uzskatīts fakts, ka arī pēc dramatiskās taupības politikas īstenošanas liela daļa sabiedrības turpināja Dombrovskim uzticēties. Šogad augustā Dombrovskis pavadīja 1633.dienu šajā amatā, tādējādi kļūstot par ilglaicīgāko demokrātiski ievēlēto valdības vadītāju Latvijas vēsturē.
Politologs Ivars Ījabs uzskaita daudz labu īpašību un veikumu premjera darbībā. "Spilgtākie posmi, pirmkārt, saistās ar viņa stāšanos šajā amatā. Ja mēs atceramies, kā viņš, tāds tikko no Briseles attriekts Eiropas Parlamenta deputāts ar mazām brillītēm, pēkšņi bija iegājis Finanšu ministrijā un paskatījies, kādi izskatās Latvijas budžeta rādītāji uz turpmākajiem diviem mēnešiem, tad viņam acīmredzot asinsspiediens bija pacēlies līdz 220 un viņš bija sapratis, ka kaut kas te ir jādara. Rezultātā lielos vilcienos to, ko viņš tajā mirklī uzņēmās darīt, viņš ir darījis diezgan godam," saka Ījabs.
Ījabs gan neslēpj – komunikācijas spējas Dombrovskim nav dotas: "Protams, ka viņš ir ļoti vājš komunikators un kā sabiedrisko attiecību figūra ir absolūts "dizāsters". Bet, kas attiecas uz viņa pieņemtajiem lēmumiem – tad eiro ieviešana lielos vilcienos ir viņa nopelns. Protams, atskatoties tālākā pagātnē, atceramies, ka viņš savulaik tika 20099.-2010. gadā cinījies pret Tautas partiju, tur bija visādi iznācieni – viņš strīdējās ar ministriem un tobrīd tur bija Šķēle atgriezies, tobrīd Dombrovskis noturējās pietiekoši spēcīgi."
"Viņam tā kompetence nešaubīgi ir. Protams, vienā ļoti noteiktā jomā. Viņam nevajag prasīt par kultūru vai izglītību, tas nav tas, kur viņš kaut ko saprot. Bet, kas attiecas uz makroekonomiku un finansēm, tur viņš ir bijis pilnīgi perfekts. To mēs nevaram noliegt un, pateicoties šai kompetencei, Latvija ir bijusi un nākamajā gadā turpinās būt Eiropā straujāk augošā ekonomika. Tas galu galā nav maz, ja mēs paskatāmies, kas notiek dažā labā kaimiņvalstī vai Dienvideiropā," norāda politologs.
