Latvija ir starp tām nedaudzajām valstīm Eiropā, kas atļauj bērnus adoptēt uz ārzemēm. Dažādas adopcijas aģentūras reklamē smaidīgas ģimenes, kuras meklē adoptējamus bērnus. Tas ir labs veids, kā tikt pie ģimenes tiem bērniem, kurus Latvijā neviens adoptēt negrib. To īpaši uzsver bāriņtiesu pārstāvji
“Es pilnīgi noteikti atbalstu domu, ka bērniem uz ārvalstīm nebūtu jābūt adoptētiem vispār,” saka Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. “Latvijas bērniem ir jādzīvo Latvijā. Tas ir mans personīgais viedoklis. Taču – ja man ir izvēle - vai viņam dzīvot šeit Latvijā no sākuma bērnu aprūpes iestādē ar šādām veselības problēmām vai tomēr doties uz Ameriku un būt izārstētam, - un tādu gadījumu arī ir ļoti daudz -, tad es laikam bērna interesēs pieņemtu lēmumu viņam tomēr doties uz Ameriku, būt adoptētam un būt veselam. Dzīvot pilnvērtīgi.''
Par to, kā adoptētajam bērnam pirmos divus gadus klājas jaunajā ģimenē, ārzemju adopcijas aģentūrām ir jāsniedz atskaites Latvijas Labklājības ministrijai. Kā tas notiek – mēģināja izpētīt Latvijas Radio žurnālisti. “Sapratām, ka tur ir par to, kā veicas bērnam ar valodas apguvi, ar veselību un vispār – kā viņš ir iedzīvojies. Tāpat - vai uztur kontaktu ar kādu no Latvijas. Vaicājot, vai var kādu šādu ziņojumu apskatīt, lai gūtu to priekšstatu – vai tas ir formāls, vai tas ir pietiekami izklāstošs - to mums neļāva,” par pieredzi stāsta Latvijas Radio žurnāliste Vita Anstrate.
Tomēr labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) radiointervijā atklāja, ka par dažiem uz ASV adoptētajiem bērniem ziņas nav pienākušas.
“Mums bija domstarpības ar divām aģentūrām par to, ka mēs neesam saņēmuši ziņas par trim bērniem. Bet es sapratu, ka tagad šīs atskaites ir saņemtas, un process vēl nav noslēdzies,” pauda Reirs.
“Nu, tā nedrīkst notikt! Tas nozīmē, ka dienesti šajā gadījumā – kas ir bijuši pēdējie – bāriņtiesa vai Labklājības ministrija, kas paraksta šo atļauju adoptēt bērnu uz ārzemēm -, nav nodrošinājusi, ka ilgstoši – nevis pirmajās trīs nedēļās – tiek nodrošināta saziņa ar bērnu, un mēs zinām, kas notiek ar to bērnu,” norāda Saeimas deputāta Inese Laizāne.
Labklājības ministrija tad cēla trauksmi un, iesaistot ASV vēstniecību, daļēji informācija saņemta.
Ministrija tagad vairs runā tikai par diviem gadījumiem un īslaicīgu informācijas pārrāvumu.
“Tur mēs runājam par pāris mēnešiem, iespējams… Šis periods nebija garš. Nebija tā, ka šie bērni ir pazuduši gadiem,” komentē Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Ploka.
Ministrija gan sīkākas ziņas neatklāj, bet atzīst, ka piemēram, viens adoptētais jaunietis sūdzējies savai bijušajai audžuģimenei šeit Latvijā.
Tā pastarpināti informējusi ministriju par problēmām. “Tur šī situācija laikam bija nevienkārša no visām pusēm… Bet nu viņa savā ziņā ir atrisinājusies. Šis bērns tika adoptēts jau arī lielā vecumā – viņam bija 16 gadi. Nu – līdz ar to viņš šobrīd ir pilngadīgs,” komentē Ploka. “Mēs vēl esam pieprasījuši informāciju no atbildīgajiem sociālajiem dienestiem ASV un gaidām janvārī, kad mums būs šī informācija,” norāda Ploka.
Notikušais atklāj vēl kādu aspektu attiecībā uz gadījumiem, ja nepienāk ziņas par bērnu, ko Latvija atdevusi adopcijai ārzemniekiem. Proti, šobrīd nevienai no Latvijas institūcijām nav iedalīta nauda, lai kādu no valsts amatpersonām nosūtītu uz vietas pārliecināties, kā dzīvo no Latvijas svešumā adoptētais bērns. Šo aspektu amatpersonas sola labot.
