Atrast darbu pēc cietuma: Imanta un Arņa stāsti par ambīcijām un aizspriedumiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Cietumsoda pagātne, neraugoties uz Krimināllikumā atrunāto sodāmības dzēšanu, nekur nepazūd. Bijušie ieslodzītie pretēji probācijas dienesta un citu speciālistu teiktajam atzīst, ka darbu pēc ieslodzījuma atrast ir ļoti grūti. Probācijas dienests norāda, ka viss ir atkarīgs no cilvēka vēlmes strādāt jebkuru darbu, savukārt bijušie ieslodzītie skaidro, ka tik un tā saņem atteikumu izciestā soda dēļ.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Darba devēji atsaka ieslodzījuma dēļ?

“Darbā mani pieņem, bet tikko es ierunājos par cietumu, ka esmu bijis ieslodzījumā – ui, nē, mums tādi neder. Ieslodzījums jau visus biedē, zags, laupīs slepkavos,“ atklāti stāsta Imants, kurš apcietinājumā pavadījis deviņus gadus. Šobrīd Imants ir uz brīvām kājām un ir viens no 20 sociālā rehabilitācijas centra “Ratnieki” iedzīvotājiem.

Kad Pieci.lv ierodas “Ratniekos”, ārā pamatīgi snieg. “Ratnieki” atrodas Salas pagastā Babītes novadā. Vairāku hektāru lielo  teritoriju no vienas puses  ieskauj Babītes ezers, bet nedaudz tālāk pretējā pusē - Lielupe. Centrs atrodas nostāk no šosejas, un nezinātājam šī vieta vairāk atgādinātu saimniecību, ne rehabilitācijas centru. Teritorijā ir divas ēkas, kurās uzturas centra iemītnieki, un viena lielāka māja, kurā darbojas administrācija un centra speciālisti. Ir arī kokapstrādes cehs, siltumnīca un trenažieru zāle.

Šeit cilvēki ar atkarību problēmām, bezpajumtnieki un galvenokārt bijušie ieslodzītie var no jauna uzsākt savu dzīvi un meklēt darbu, kuru bijušajiem ieslodzītajiem atrast ir ļoti grūti.  

Imants atklāj, ka līdz šim savas pagātnes dēļ ir atlaists vairakkārt: “Esmu strādājis gan galdniecībā, gan gaterī, arī uz celtnēm. Celtnēs es noslēpu, ka esmu bijis ieslodzījumā. Pēc pusotra vai diviem mēnešiem uzzināja - tūlīt atlaida,” atklāj Imants.

Taču rehabilitācijas centra “Ratnieki” vadītājs un dibinātājs Jurijs Kapustins uzskata, ka darbu bijušie ieslodzītie atrast var. “Ratnieku” darbinieki bijušajiem ieslodzītajiem palīdz ar iekārtošanos darbā. “Sociālais darbinieks palīdz cilvēkiem meklēt darbu. Tas nenotiek uzreiz, jo pēc cietuma atrast darbu nemaz nav tik viegli.  

Skatāmies internetā, zvanām cilvēkiem.  Ar laiku visi atrod darbu, bet tas nenotiek uzreiz,” stāsta Kapustins.

Taču jāņem vērā, ka pēc ieslodzījuma visi ceļi tomēr nebūs brīvi. Neskatoties uz to, ka krimināltiesībās ir princips - pēc soda izciešanas cilvēks uzskatāms par nesodītu un ir brīvs, ir vairāki amati un jomas, kurās pēc cietuma vairs nevar strādāt. “Šis fakts, ka persona ir notiesāta ar brīvības atņemšanu, sodīta un arī izcietusi sodu, nekādā veidā nevar būt šķērslis, lai strādātu. Protams, ir amati, kuros nedrīkst strādāt personas, kuras ir krimināli sodītas. It kā tas sods ir izciests, bet kādēļ nevar strādāt - tas lielākoties ir saistīts ar to, kāda ir specifika tiem amatiem, kurus persona gribētu darīt, bet nevar, “ stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore Evija Vīnkalna

Tie, piemēram, ir advokāti, juristi vai tiesneši. Krimināli sodītas personas nevar strādāt arī policijā, ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kā arī citās Iekšlietu ministrijas struktūrās.

Savukārt nepamatoti atteikts darbs, jo cilvēks ir atradies cietumā, ir pārkāpums. Tādējādi tiek pārkāpts Latvijas Darba likums.

Darba likuma 33. pants nosaka, ka darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam. Tajā skaitā arī jautājumi par iepriekšēju sodāmību, stāsta Vīnkalna.

Lielas ambīcijas, maz resursu

“Ratnieku” vadītājs Kapustins gan atklāj, ka problēma nav tikai tā, ka ieslodzītos nevēlas pieņemt darbā.  

Liela daļa uzskata, ka pēc cietuma viss notiks uzreiz – uzreiz atradīs darbu, dzīvokli, dzīve sāksies no jauna. Bet patiesībā tas viss tik viegli un ātri nenotiek.

“Problēma ir tajā, ka cilvēki dzīvo ilūzijās. Viņi domā, ka paši spēs izmainīt savu dzīvi - galvenais iziet no cietuma un tad man viss izdosies. Bet tas tā nenotiek. Cilvēkam vienkārši nepietiek resursu – ne tikai finansiālo resursu, arī intelektuālo, fizisko un citu. Bet tas, kas viņiem ir daudz, ir egoisms,” uzskata ''Ratnieku'' vadītājs.

Kapustina teiktajam piekrīt izbijušais cietumnieks Arnis Irbe. Kad ar prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas žēlastību ātrāk izkļuva no cietuma, Arnis saprata, ka grib palīdzēt citiem no cietuma iznākušajiem. Viņš par savu pašatdevi un palīdzību citiem ieguvis arī “Latvijas lepnuma” balvu. Šobrīd viņa darba vieta ir “Ratnieki”, kur ir sociālais darbinieks un vada kristīgās mācības.

Arnis tagad dzīvi ir sakārtojis, taču viss sākās ar pašiem vienkāršākajiem darbiem: “Es teicu: ko es varu darīt tiem cilvēkiem, kā palīdzēt? Jūs mani visi zināt, es pirms pāris gadiem dūros un dzerstījos ar viņiem kopā. Tagad es gribu viņiem kalpot un palīdzēt. Un viņi teica – labi, Arni, ej, palīdzi. Mums tur ir šļirču apmaiņas punkts. Vēl atrada kaut kādu naudiņu, ko maksāt par to,” stāsta Arnis.

Arnis stāsta, ka parasti, iznākot no cietuma, visiem ir lielas ambīcijas un plāni, tāpēc arī neatrod darbu, jo cer, ka uzreiz būs labi apmaksāts amats un nebūs nekādu sarežģījumu.

“Bet vai ir gatavs sākt cilvēks ar to minimumu, kā  bija manā gadījumā?  Kad es mēnesī  pelnīju 20 latus. Vienu latu pa dienu, kad es mainīju šprices. Vēl 15 latus maksāja draudze par telpu tīrīšanu. Tīrīju tualetes draudzes telpās, mazgāju telpas. Vai visi gatavi ir sākt no grīdas mazgāšanas, no tualetes tīrīšanas?” savā pieredzē dalās Arnis Irbe.

Arī probācijas dienesta pārstāve Daina Krūmiņa uzskata, ka darbu pēc ieslodzījuma var atrast. Jautājums ir tikai, vai ieslodzītais vēlas strādāt godīgu darbu. “Ir ieslodzītie, kas vēlas atrast darbu un, ja tas tā ir, darbu atrod jau tuvākajā nedēļā, desmit dienu laikā. Ja nevēlas sevi ierobežot ar kaut kādiem nosacījumiem, agru celšanos no rīta, jo pieradis pie dzīves, kad visu pienes klāt, tad šāds cilvēks arī nemeklēs darbu un mēģinās visvisādi iegūt iztiku, peļņu ātra veidā,” uzskata Krūmiņa.

Darba trūkums vedina uz recidīvu?

Krūmiņa stāsta, ka vislielākais bezdarbs, kā arī recidīvs ir starp cietumniekiem, kuri slimo ar dažādām atkarībām. Piemēram, ar atkarību no narkotikām. Viņi pēc iznākšanas no cietuma turpina gan lietot, gan izplatīt narkotiskās vielas. Interesanti, ka cietumos netiek ārstētas atkarības, tāpēc šos statistiku samazināt šobrīd ir teju neiespējami.

Tajā pašā laikā Krūmiņa neuzskata, ka nespēja atrast darbu ir iemesls atkārtotai nokļūšanai cietumā: “Darbs nebūs kā pamats atkārtotam recidīvam. Būs blakus piesaistoši un sasaistoši faktori, kas varētu ietekmēt, lai nokļūtu atpakaļ. Bet tieši darbs, es nevarētu teikt, ka tas ir tas - ja man nav darba, es eju zagt.”

Taču recidīva statistika norāda uz pretējo. Piecu gadu laikā septiņi no desmit ieslodzītajiem atgriežas cietumā. Tajā pašā laika tie, kuri nezinot, ko darīt ar savu dzīvi, nonāk, piemēram, “Ratniekos”, cietumā atgriežas daudz retāk. “Mēs neesam sanatorija un neesam vieta, kur var atpūsties pēc cietuma. Bet rezultāti mums ir ļoti labi - zem 10 procentiem pēc rehabilitācijas atgriežas cietumā,” stāsta Kapustins.

“Ratnieku” vadītājs uzskata, ka, izmantojot Eiropas Savienības fondu naudu, būtu nepieciešams Latvijā izveidot vismaz 20 šāda veida centrus. Tas nākotnē uzlabotu ne tikai recidīva statistiku, bet radītu arī ietaupījumu valstij. Saskaņā ar viņa aprēķiniem – ja pēc rehabilitācijas centra programmas iziešanas cietumā atgrieztos mazāk cilvēku, katru gadu valsts ietaupītu aptuveni 10 miljonus eiro. Tos tālāk varētu novirzīt, piemēram, lai bijušie ieslodzītie vieglāk iekārtotos darba vietās un atgrieztos sabiedrībā, nevis aiz restēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti