Taču viņiem ir kopīga sāpe. Viņu tēvi ir krituši Austrumukrainā.
“Tētis bija majors. Viņš krita pie Slovjanskas,” stāsta Vladislavs Kurilovičs no Pavlogradas.
“Tētis lidoja kopā ar ģenerāli. Viņi gāja bojā. Viņu helikopteri notrieca ar mīnmetēju. Kad izaugšu, es arī būšu karavīrs. Man patīk šī profesija. Man ir karavīru dzimta. Vectēvs, arī vecvectēvs. Tēvs. Arī brālis ir karavīrs,” lepojas Vladislavs.
Sava pieredze ir ari Žannai Močalovai no Poltavas.
“Mans tētis bija bataljonā “Donbass” – cīnījās un aizsargāja Ilovaiskas pilsētu. Jā, manam tētim tika pats smagākais laiks,” saka Žanna.
Kaujas pie Ilovaiskas Doņeckas apgabalā bija ļoti sīvas. 2014. gada augustā vairākus simtus Ukrainas armijas un brīvprātīgo bataljonu karavīru pie Ilovaiskas ielenca un apšaudīja prokremliskie separātisti un Krievijas karavīri.
Konflikts Austrumukrainā nerimst. Trīs gados tur bojā gājuši jau vairāk nekā 10 000 cilvēku. Joprojām regulāri pienāk ziņas par apšaudēm un kritušajiem.
“Mans tēvs bija Lesičanskā, kur arī smagi gāja,” stāsta vēl viena meitene no Ukrainas Valērija Arendovska. “Viņu ievainoja un amputēja kāju. Mēs ar mammu ļoti, ļoti pārdzīvojām, kad tēvs devās karot,” norāda Valērija.
Savs stāsts ir arī Sergejam Cigikalam.
“Bez tēva, protams, ir grūti. Nu, jau trīs gadi, kā viņa nav! Sākumā bija ļoti smagi. Es mammai esmu vienīgais bērns. Nekas, lēnām sāpes rimst.
Jā, mamma labprāt palaida braukt un paviesoties Latvijā. Kā viņa teica: brauc, apskati pasauli!” norāda Sergejs.
Ukrainas kritušo karavīru bērnus viesos uzaicināja jaunsargi un bruņoto spēku instruktoru skola Cēsīs.
Jaunsardzes un informācijas centra instruktors Guntars Norbuts saka, ka Ukrainas bērni Latvijā ir tāpēc, lai atpūstos un izbaudītu Latviju, kurā viņi nekad agrāk nav bijuši.
Ukrainas puse saka paldies par iespēju bērniem apmeklēt Latviju, jo pozitīvas emocijas viņiem nepieciešamas kā svaiga gaisa malks. Ukrainas Nacionālās gvardes pārstāvis Viktors Golumbivskis uzsver, ka ikvienam cilvēkam, jo sevišķi bērnam, karadarbība ir psiholoģiska trauma. “Viņi ir bērni, kuri cenšas visu paturēt sevī. Visus pārdzīvojumus. Tā ir ļoti smalka lieta. Ar laiku tas var likt manīt. Tāpēc ir svarīgi palīdzēt bērniem mazināt un aizmirst šos pārdzīvojumus. Lai viņi saprastu, ka dzīve ir sarežģīta, bet viss vēl ir priekšā. Visas grūtības var pārvarēt,” pauž Golumbivskis.
Ukraiņu bērni bijuši ekskursijā uz Cēsu pili, izstaigājuši Vecrīgu. Bijuši zoodārzā Rakšos. Kopā ar jaunsargiem sporto un izbauda dažādas atrakcijas brīvā dabā. Vēl būs kopīgs laivu brauciens un mežā teltī pavadīta nakts. “Bijām Dabas muzejā, apskatījām, kādi dzīvnieki un kukaiņi te dzīvo,” stāsta Sergejs. “Salīdzinājām, kādi ir jums un kādi mums. Patika.”
Latvijas armija jau iepriekš sniegusi atbalstu karā cietušajām ukraiņu militārpersonām un viņu ģimenēm. Ukrainas bruņoto spēku un nacionālās gvardes karavīru bērni ir saņēmuši palīdzības sūtījumus, lai varētu sākt skolas gaitas. Arī dāvanas Ziemassvētkos. Uz Ukrainu aizvestas vairākas kravas ar humāno palīdzību.
Šogad jūnijā palīdzības sūtījumu nogādāja kauju rajonā Doņeckas apgabalā, kur atbalsts karavīriem un iedzīvotājiem nepieciešams visvairāk. Ukrainas puse saka - nākamgad varētu uzaicināt Latvijas bērnus paciemoties Ukrainā. Brauciena laikā ukraiņu bērni saņem atbalstu arī no Polijas bruņotajiem spēkiem. Atceļā uz Kijevu viņi nakšņos Polijas karaspēka daļā.
