Kurpnieku cunftei bijis rakstīts, ka ādas atgriezumus nedrīkst bērt Rīdzenes upē. Tātad likumi tiek rakstīti, bet jautājums, kā tos ievēro. Ne par velti kultūrslānis Vecrīgā ir pieaudzis trīs līdz piecus metrus.
Topošajā Nacionālajā enciklopēdijā aprakstīta arī atkritumu apsaimniekošanas vēsture. Tur stāstīts, ka 20. gadsimta sākumā pilsētās parasti bija kādi grāvji vai bedres, kur nevajadzīgo drazu sabērt. Pirmās atkritumu urnas, un arī tikai lielajās pilsētās, parādījās 20.gadu beigās. Toreiz gan cilvēki bija taupīgāki, visu iespējamo lietoja atkārtoti.
Mūsu vecvecmāmiņas atkritumus nešķiroja, tieši otrādi, lielākoties sadedzināja vai apraka, bet tas tādēļ, ka atkritumu toreiz bija daudz, daudz mazāk. Atkritumi no Latvijas Televīzijas tiek savākti trīsreiz nedēļā. Atkritumu apsaimniekotājs kartonu un plastmasu vāc kopā, jo šķirošanas cehā savāktais materiāls vēlreiz tiek pāršķirots.
Lielajos poligonos arī sadzīves atkritumi tiek šķiroti, no tiem maksimāli cenšoties atdalīt otrreizējai pārstrādei vēl izmantojamas lietas, piemēram, tās pašas pet pudeles, metāla kārbas. Sapresētas ķīpas, kas jau sašķirotas pa veidiem, ved uz pārstrādes rūpnīcām. Piemēram, pet pudeles pārstrādā Latvijā, bet citi materiāli kā nu kurš aiziet arī uz citām Eiropas valstīm, jo ne visus materiālus var pārstrādāt uz vietas.
Latvijā šobrīd otrreizējai pārstrādei nodod aptuveni 30% atkritumu, bet lielākā daļa – 70% nonāk poligonos. Tur vidēji gadā tiek apglabāti 600 tūkstoši tonnu atkritumu.
Atkritumu saimniecība jāsasaista ar citām ražošanas nozarēm un ne tikai saistībā ar papīru, stiklu, metāliem un plastmasu, bet arī ar bioatkritumiem, kas var tikt izmantoti kompostam un biogāzes ražošanai. Tajā pašā laikā biomasa, ja tiek sajaukta ar pārējiem atkritumiem, turpmāku izmantošanu stipri sarežģī.
Toties vēsturniekiem atkritumi tiešām mēdz būt lieliska izpētes vieta. Piecdesmitajos gados pēc izgāztuves sarga zvana muzejā nonāca apmēram 400 gadu veca, ļoti vērtīga sena lāde. Visticamāk tā esot Vecrīgas muitas noliktavas nodokļu lāde. Atrasta nevis arheoloģiskajos izrakumos, bet līdz 60.gadiem lielākajā Rīgas izgāztuvē Dreiliņu kalnā.
