Baltais, piesnigušais meža ceļš Jelgavas pievārtē 443 slimnīcas ''Ģintermuiža'' iemītniekiem bija pēdējais. Šeit Garajos kalnos, meža biezoknī, 1942 . gada 8. janvārī viņi visi tika nošauti. Un viņu vienīgais noziegums bija slimība.
„Kad vācieši ienāca, bijušas izsūtītas pavēstes, kam bija radinieki, un 2-3 dienu laikā bija jāizņem [no slimnīcas]. Mūsu radiniecei arī bija, bet - kamēr tā ziņa atnāca… Pasta nebija, ziņneši ar zirgiem atveda. Un, kamēr aizbrauca ar zirgu uz Jelgavu, jau bija viss pagalam…” zina stāstīt elejnieks Andrejs Purmalis.
Jelgavniece Antra Skuja stāsta bērnības atmiņas: „Mazas bijām, vecāki mūs šeit veda, bet tajā laikā jau nevarēja tā runāt daudz. Mamma stāstīja un rādīja tās vietas, kur bija cilvēki šauti. Tolaik vēl visas tās ložu vietas bija redzamas. Tie bija 60-tie gadi.”
Ilgus gadus pat ne visi tuvinieki zināja, kur ir viņu mīļo pēdējā atdusas vieta. Tagad šeit izveidots piemiņas ansamblis, un šodien atklātas arī četras piemiņas plāksnes, kurās iegravēti visu šeit nošauto vārdi. Tādējādi piepildīta pirmā Latvijas Valsts prezidenta mazmeitas - ārstes Intas Čakstes sena iecere.
„Tā kā viņa savā laikā arhīvā atrada visus vārdus un uzvārdus, bet viņa pati ir aizgājusi aizsaulē nu jau trīs gadus, tad likās, ka tas būtu ļoti labi, arī viņas piemiņu saglabājot,” skaidro mākslinieks Viesturs Amats.
Piemiņas plāksnes izveidotas no Zviedrijā ražota materiāla. Tās izgatavotas un uzstādītas par cilvēku ziedojumiem, no kuriem lielāko daļu devusi Intas Čakstes ģimene.
