1919. gada janvāra sākumā, kad Rīgu jau bija ieņēmuši boļševiki, bet Jelgavas stacijā vēl stāvēja vācu ešeloni, Jelgavā kopā ar uzticīgajiem karavīriem ieradās pulkvedis Oskars Kalpaks. 5. janvārī toreizējā Jelgavas biedrību namā tika parakstīta vēsturiskā pavēle par bataljona izveidošanu.
“Kalpaks tajā brīdī, kad viņš ierodas Jelgavā, ir Landesvēra latviešu daļu komandieris, un viņš apvieno tos, kas nav aizbēguši mājās vai palikuši Rīgā vienotā karaspēka vienībā,” stāsta vēsturnieks Andris Tomašūns.
Kalpaka bataljons pastāvēja tikai dažus mēnešus. Tā paša gada martā pulkvedis Oskars Kalpaks gāja bojā apšaudē pie ''Airītēm'', tomēr bataljons militārās vēstures lappusēs atstāja nozīmīgas pēdas ceļā uz Latvijas brīvību.
“Viņš ticēja brīvas Latvijas izveidei, un viņam līdzās tam noticēja arī karavīri. Vēstures lappuses liecina, ka pulkvedis Kalpaks ir viens no tiem karavadoņiem, kas karavīriem teica: aiz manis, nevis uz priekšu,” saka aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS).
Atzīmējot Kalpaka ieguldījumu Latvijas neatkarībā, pie ēkas, kur tika parakstīta pavēle par bataljona izveidošanu, 1934. gadā tika atklāta piemiņas plāksne, kas gāja bojā līdz ar ēku Otrā pasaules kara laikā. Deviņdesmitajos gados plāksne tika atjaunota, tad nozagta, tad atjaunota vēlreiz un vēlreiz, un šobrīd, atzīmējot simto gadskārtu kopš bataljona izveides, piemiņas plāksne atkal atgriezusies vēsturiskajā vietā.
“Atjaunojot plāksni, mēs izrādām visu cieņu tiem vīriem cīnītājiem, kas toreiz nostājās par Latviju un kas ticēja, ka Latvijas valsts tiks atjaunota,” uzsver zemessardzes veterāns Jānis Oļģerts Melnis.
Latvijas neatkarības saglabāšanas stafete tagad nodota nākamās paaudzes karavīriem, zemessargiem un jaunsargiem, un viņi tam ir gatavi.
