Muzeja ēka no ārpuses izskatās gluži kā 1936. gadā, kad tur izveidoja Kalpaka muzeja ansambli. Padomju gados to slēdza, bet atjaunoja Atmodas laikā. 2007. gadā ēka cieta ugunsgrēkā. Tagad tā atkal ir atvērta apmeklētājiem. Par ēkas vēsturi stāsta Kara muzeja direktore Aija Fleija: ”Šai ēkai vajadzēja simbolizēt latvisko dzīves veidu, celtniecību. Toreiz muzejs bija tikai vienā ēkas galā. Pārējā daļā dzīvoja muzeja pārzinis. Vēl šajā ēkā bija tūristu mītne. Tā ir guļbaļķu ēka, ar auseklīti uz durvīm un niedru jumtu. Tāds latviskuma simbols, par kuru tajā laikā cīnījās karavīri, par neatkarīgu Latvijas valsti”.
Aijas Fleijas vārdiem sakot, izdevies izveidot lielu un daudz plašāku muzeju, ar modernām lietām un muzeju 21. gadsimta skatītājam.
Fonā varam dzirdēt audiogidu, atmiņu stāstus, ko iespējams klausīties vairākas valodās un nesteidzīgi aplūkot muzeja ēku. Mūsdienīgam muzeja apmeklētājam, lielam un mazam ir saistošas liecības un stāsti par Latvijas brīvības cīņām, pulkvedi Oskaru Kalpaku. Kopā ar muzeja vadītāju Aivaru Tēraudu apskatām vairākus eksponātus, arī video projekciju ar kaujas ainām mežā: „Kara muzeja darbinieki uzfilmējuši, simboliski mēs varam redzēt kauju. Te ir arī kaujas makets. Iedegas spuldzītes - varam redzēt, kur mēs atrodamies. Kalpaka muzejs, Airītes stacija, Airīšu mājas, kurām par godu ir nosaukta šī vieta. Kad mēs šeit ienākam, tad automātiski ieslēdzas skaņas. Tikko dzirdējām – „Kalpaks ievainots”! Ir dažas frāzes, sejas īsti neredzam, lai rastos priekšstats, kā notika tā kauja 1919. gada 6. martā. Ir vēl tās liktenīgās priedes fragments saglabājies, pie kuras Kalpaks krita. Daudz fotogrāfiju, palielinātas, bet ir arī oriģināls. Liepājā, kad 11. martā notika bēres Annas baznīcā."
Muzejā izvietotas liecības par Kalpaka bērnību un jaunības gadu gaitām, par brīvības cīņām un Kalpaka bataljonu, kā arī par Kalpaka gaitām Pirmā pasaules kara laikā. Ekspozīcija izveidota par ziedotāju līdzekļiem – ziedojumos saņemti vairāk nekā 8000 latu. Daļēji izdegušās muzeja ēkas atjaunošana izmaksājusi vairāk nekā 200 000 latu - šos darbus galvenokārt finansējusi Aizsardzības ministrija, izmantojot arī apdrošināšanu. Muzeja ekspozīcijai lietas dāvinājuši cilvēki, arī Māris un Zenta no Saldus: „Mēs iedzīvotāji ziedojām senās lietas. Tur ir arī maizes krāsns, plīts, senie trauki. – Ko jūs ziedojāt? - To seno laiku miezeri (piesta) un bezmēru. Ar to kādreiz svēra 400 gramus. Tas bija stipri sen.”
Muzejā, kaut arī tas vēsta par kritušiem varoņiem, ir silta sajūta. Vienā muzeja telpā ir ierīkota 20.gadsimta 30.gadu virtuve, kur blakus pavardam, pat šķietami nemanāmi lasāmi Imanta Ziedoņa vārdi - "Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām." Un, jā, arī Kalpaks spēlēja vijoli.
