"Pašlaik mēs atrodamies labības šķūnī, bet šeit mums ir Latvijā viens no lielākajiem linu apstrādes cikliem. Šeit var redzēt linus ar visām pogaļiņām, tie gan ir vēl pērnie, bet tomēr ir," stāsta muzeja vadītāja Janita Šolina.
Brīvdabas sētas ēkā, sauktajā par labības šķūni, skatāmi senie darba rīki un ierīces. Tās nav tikai muzeja eksponāti, kurus var tikai apskatīt.
"Pēc apmeklētāju viedokļa, mēs esam vieni no tiem retajiem, kas tomēr ļauj pieskarties, pamēģināt,
tā interaktīvi darboties ar tiem priekšmetiem, jo mums ir ļoti daudz to palīgkrājumu priekšmetu, kurus mēs atļaujam cilvēkiem, bērniem pamēģināt," uzsver Šolina.
Ates muzejā jau par tradīciju ir kļuvuši ikgadējie Pļaujas svētki, kad apmeklētāji var gan skatīt, gan paši izbaudīt, kādi darbi rudeņos bija Vidzemes lauku sētā.
"Mums tiešām ir ļoti daudz to darbu, ko mēs varam arī parādīt tajā dienā nākošajai paaudzei. Ļoti daudzi jau nezina, kā kūla graudus rijā vai kā linus apstrādājuši - gan ar zirgu, gan rokām, protams, kuļmašīnu izmantojot. Jā, tā tradīcija ir un turpinās," stāsta Šolina.
Sākums Vidzemes lauku sētai ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad toreizējais kolhoza "1. maijs" un vēlāk arī ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs Viktors Ķirps sāka vākt lietas ar kultūrvēsturisku nozīmi un apzināt savas puses cilvēku stāstus, akcentējot latviskās vērtības un latviešu zemnieku darba tikumu. Bet tolaik vēl stipra bija padomju ideoloģija.
"Tas arī man pašai personīgi ir bijis jautājums, kā viņš varēja tajā laikā tā cilvēkus pamudināt, vispār veidot, pamazām celt tās ēkas, cerēt, ka cilvēki tomēr uz to latvisko brauks.
Skatoties statistiku gadus atpakaļ, tomēr ļoti daudz ir to apmeklētāju pašā sākumā, kas to latvisko ir meklējuši. Tā viņa pirmā doma bija piemiņa, saglabāt piemiņu par cilvēkiem, par tiem, kas strādāja, par tiem, kas izstaigāja garos Sibīrijas ceļus, atgriezās un neatgriezās, lai līdzcilvēki viņus neaizmirstu," Viktora Ķirpa ieceri veidot sava pagasta novadpētniecības muzeju raksturo muzeja speciāliste Aiva Lielbārde.
"[Viņš bija] kolhoza priekšsēdētājs, bija tāds laiks, un kādam tas bija jādara. Viņš bija tas, kurš to darīja, bet arī visu laiku viņš uzturēja saikni ar vecajiem kalncempiešiem, vienmēr atrada laiku aprunāties par esošo, par pagātni, un acīmredzot, ka tajā arī tā ideja dzima," stāsta speciāliste.
Muzejs jeb Vidzemes brīvdabas sēta nav tikai viena cilvēka darbs. Viktora Ķirpa ierosmei tolaik bija pat ļoti liela vietējo cilvēku atsaucība, gan dodoties ekspedīcijās uz mājām pie cilvēkiem un vācot senos darbarīkus, gan arī piedaloties talkās. Muzeja jubilejas reizē to atceras Ķirpa līdzgaitnieki Rita un Arvīds Āboliņi:
"Vācām materiālus pa visām mājām, pa visu pagastu, kaimiņpagastiem. Jā, cilvēki, kam nu bija [lietas], deva muzejam, atsaucīgi bija.
Talkas veidā viņš tika celts, nekādus līdzekļus neiztērēja, talkā visi nācām, liela atsaucība bija."
Muzeja pamats ir Viktora Ķirpa un viņa līdzgaitnieku savāktā kolekcija, taču, kā stāsta Aiva Lielbārde, muzeja krājumi papildinās arī tagad, cilvēki labprāt atdod lietas, kuras citkārt ietu bojā, bet te tās paliek kā sava laika liecība.
"Cilvēki mūs atrod, piedāvā, vai jums tādu lietu vajag.
Tā kaimiņu pagastā Zeltiņos ilgus gadus bija aptieka. Aptieka tika likvidēta, un aptieķniece piedāvāja, vai jūs nevēlaties paņemt šīs lietas, jo viņas ir jāmet ārā, māja ir jāatbrīvo. Tā mums ir aptiekas stūrītis. Ir arī bijis, kad mājas pārpērk, tepat mūsējās. Atbrauc jaunie saimnieki un saka, ka atrada bēniņos. Tā pie mums nonāca mūsu fotogrāfa foto negatīvu kolekcija, kas ir uz stikla plāksnītēm. Tā kā ir tādas lietas, kas atnāk pašas un ir ļoti nozīmīgas mums," stāsta Lielbārde.
Arī šogad, kā jau tas tradicionāli ir bijis, septembra otrajā sestdienā Ates muzejā būs Pļaujas svētki; protams, ievērojot drošības pasākumus, tie nebūs tik plaši, kā ierasts.
