Vāra svecīšu liesmiņa Katlakalna tautas namā barikāžu atceres laikā vieno visdažādākā vecuma ļaudis un liek aizdomāties, cik garš un grūts bijis ceļš līdz neatkarīgai Latvijai. Daudzi vēl atceras  baiso izsūtīšanu, 1941. un 1949. gadā.

„Nobijušies bija visi. 1949. gada martā tas bija, bērnus saģērba biezās drēbēs un gulējām pa nakti ar domu, ka var atnākt un aizvest,” atceras Katlakalna iedzīvotāja Lūcija Uzāre.

Citi sargājuši Rīgu 50 gadus vēlāk - barikāžu laikā, bet vēl jaunākiem  Latvijas vēsture ir kā mozaīka, kura tiek likta kopā no atmiņu stāstiem.Un emocionāli smagi ir gan vieni, gan otri.

„Savā ziņā emocionāli to var savilkt kopā - tad cilvēki nevarēja izvēlēties, viņus vienkārši aizveda… Šeit cilvēki gāja par savu neatkarību, par savu taisnību stāvēt,” saka daugmaliete Ilona Beitāne.

Šoreiz uz ekrāna gan nav kadri no barikādēm, bet  no Irkutskas un Krasnojarskas, vietām, kuras  vienaldzīgus neatstāj daudzus  cilvēkus.  Arī stāsta autori, fotomākslinieci Velgu Kūkumu, kuras vecāmamma ir piedzīvojusi divas izsūtīšanas, bet Sibīrijā joprojām dzīvo tur dzimusī mammas māsa ar ģimeni. Un tieši tāpēc Velga Kūkuma pagājušajā vasarā devusies uz tālo zemi, lai  veidotu savas dzimtas un Latvijas mozaīku.

„Es domāju, ka ir vērts, jo es nāku no tādas ģimenes, kur cilvēki ir izsūtīti, un, piemēram, mana vecāmamma nomira 1989. gadā, un viņa sapņos redzēja, ka [paceļas Latvijas] karogs. Viņa nesagaidīja to momentu, bet tas ir ļoti svarīgi - tā nacionālā domāšana,” uzver  fotomāksliniece.

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijā plīvo jau divdesmit trīs gadus, un mūsu uzdevums ir nepieļaut pat domu, ka mūsu zemi atkal varētu bradāt svešas  varas zābaki.