Andersens Latvijā ieradies pusotru gadu pirms tam, kad kļuvis par studentu. „Es esmu dzīvojis dažādās vietās: Liepājā, Rīgā, Daugavpilī,” sacīja Andersens. „Atceros, ka reiz apmaldījos Rīgā un nolēmu lūgt palīdzību.
Es piegāju pie vienas sievietes un jautāju viņai krievu valodā, kā man nokļūt konkrētā vietā. Viņa man atbildēja angliski, sakot, ka es esmu viņu ļoti apvainojis, vēršoties pie viņas krievu valodā,” atminas Andersens.
Uzrunājot sievieti, viņš gribējis būt pieklājīgs, jo runājis vienā no vietējām valodām. Taču, to negribot, aizvainojis viņu.
Savas latviešu valodas zināšanas Andersens atzīst par vājām. Tāpēc tagad vērsties pie cilvēkiem krievu valodā viņš baidoties, jo atkal kādu varot aizvainot.
Līdzīga pieredze bijusi Māršalam.
Arī viņš Rīgā uzrunājot vietējos, saņēmis atbildi, ka „te ir Rīga, nevis Maskava”.
Amerikāņu teiktais gan izbrīnījis Latvijas Ārpolitikas institūta vadītāju Andri Sprūdu. Viņš neslēpis neizpratni, kāpēc amerikāņi, kopumā Latvijā dzīvojot divus gadus, nav pratuši iemācīties latviešu valodu.
Andersens uz to atbildējis, ka „mēs esam daudz braukājuši pa citām Baltijas valstīm, tāpēc bija jāmācās krievu valoda, nevis Baltijas valstu valodas”.
