Dienas centram cilvēkiem ar invaliditāti nevajadzētu atrasties Ādažu centrā. Šādai atziņai atbalstu ar saviem parakstiem snieguši 700 ādažnieku. Vairākos iesniegumos pausta atziņa, ka sabiedrība neesot sasniegusi tādu tolerances līmeni, lai centri, kur pulcējas personas ar dažāda veida invaliditāti, atrastos sabiedrības acu priekšā, piemēram, tuvu ieplānotajai skolai. Bērni varētu par viņiem smieties, tāpēc visu interesēs dienas centram vajadzētu atrasties nomaļākā vietā.
Šeit ir Ādažu slimnīca, un dienas centru ir plānots izvietot uzreiz aiz tās – vecajā ābeļu dārzā. Te netālu ir autobusa pietura, un pie dienas centra tikšot izveidotas arī autostāvvietas - plānoto dienas centra atrašanās vietu norāda sociālā dienesta vadītāja Ieva Roze. Viņa stāsta, ka jau pašlaik uz sociālo dienestu cilvēki ar invaliditāti divas reizes nedēļā nāk uz nodarbībām. Jaunais dienas centrs būtu dažus desmitus metru tālāk:
„Tas varētu sasaukties ar slimnīcas sētu – šī sēta varētu tikt ņemta nost, tiktu izbūvētas 10 autostāvvietas.”
Pašvaldības norādītā vieta atrodas pie Ādažu slimnīcas, savukārt Karīna Sprūde – viena no opozīcijas deputātēm, kas iebilst pašvaldības izvēlētajai vietai un palīdzējusi parakstu vākšanā, rāda pavisam citu vietu, kur pašvaldība esot ieplānojusi dienas centru. Tieši blakus ieplānotajai skolai.
„Te mums plānots uzbūvēt skolu, un blakus šis centrs, un ierosinājums mums bija – mēs neesam Honkonga, lai būvētu vienu ēku uz otras. Nekādas runas nav, ka mēs vēlamies tālāk no acīm,” taisnojas Sprūde.
Deputāte intervijā noliedz, ka cilvēkus ar invaliditāti vēlētos tālāk no sabiedrības acīm, arguments par labu citai - klusākai vietai, esot, piemēram, vietas trūkums autostāvvietām centrā. Pēc intervijas viņa tomēr bilst, ka sabiedrība neesot toleranta un gatava uzņemt sabiedrībā cilvēkus ar garīga rakstura slimībām.
Cīņa ap centra atrašanās vietu ir nezināšanas dēļ, saka Kaspara mamma Iveta Omule. Viņa norāda, ka pieejamības dēļ tieši Ādažu centrs ir labākā vieta dienas centram. Ivetas bērnam kopš dzimšanas ir centrālās nervu sistēmas bojājums. Viņš mācās speciālajā skolā, bet pēc skolas viņam būtu svarīgi iet uz dienas centru un tikties ar cilvēkiem, lai nav jāsēž četrās sienās.
„Viņš nav no tiem bērniem, kas ir agresīvs vai rupjš pret citiem, jo tās ir divas dažādas diagnozes - vai garīgās attīstības traucējumi, vai psihiskie traucējumi. Un cilvēki šīs diagnozes un slimības ļoti bieži jauc, un tāpēc šādas domstarpības noteikti dažiem Ādažos,” spriež Omule.
Ādažu mērs Māris Sprindžuks (Latvijas Reģionu apvienība) rāda, ka opozicionāru piedāvātā vieta dienas centram ir pa labi no priekšā redzamās ēkas. Šajā vietā neesot ne apgaismojuma, ne citu vajadzīgu komunikāciju:
„Te ir tā stāsta morāle, ka tas nav strīds par vietu. Tas ir strīds par vērtībām, ko mēs kā sabiedrība gribam panākt, neredzēt šos cilvēkus un nedomāt par viņiem vai tieši otrādi redzēt. Palīdzēt un arī dot kaut kādas iespējas šiem cilvēkiem.”
Mērs gan atzīst – 700 iedzīvotāju paraksti ir daudz, tāpēc rīkotas tikšanās ar iedzīvotājiem. Tās neesot pārāk plaši apmeklētas. Iedzīvotājiem skaidrota nepieciešamība pēc dienas centra. Daļa esot mainījusi viedokli.
„Ja runājam, ka cilvēki vēlas atcelt savus parakstus... Nāciet, izsvītrosim jūsu parakstu. Bet neviens nav atnācis. Neviens,” saka Sprindžuks.
Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” vadītājs Ivars Balodis Ādažu gadījumu min par ārkārtīgi sliktu praksi, kur manipulējot ar informāciju, iedzīvotāji tikuši sarīdīti viens pret otru:
„Nevar iet pie cilvēkiem un teikt, ka jums šeit būs blakus trako nams. Vai šādu trakonamu gribat? Loģiski, neviens tā īsti negribēs. Jo tā informācija tiek pasniegta neprecīzi, nepareizi, un tad cilvēks var noreaģēt.”
Arī Ivars Balodis saka –
šīs bailes ir no nezināšanas. Iespējams, valstī vajadzīga kampaņa, kas skaidro, kas ir garīga rakstura, kas psihiska saslimšana.
Ivars Balodis norāda – šajā situācijā tomēr var ieraudzīt arī pozitīvo, jo lielākā daļa Ādažu iedzīvotāju atbalsta šī dienas centra izveidi.
Eksperte: Sabiedrība bieži neizprot cilvēku vērtību
Sabiedrībai, kura uzskata, ka šādai iestādei jāatrodas citviet, piemīt problēmas. Tā intervijā Latvijas Televīzijai saka deinstitucionalizācijas jautājumu eksperte no ASV Vivjena Goa. Viņa uzsver, ka sabiedrības iebildumi nevar būt par iemeslu šī plāna neieviešanai – jautājumi jāizrunā pašvaldības un vietējo iedzīvotāju kopsapulcēs, lai saprastu, kas slēpjas šajā neapmierinātībā.
- Tā ir problēma. Mēs uz šo jautājumu varam lūkoties no dažādiem aspektiem. Piemēram, bērniem, kuri dzīvo šādās institūcijās, nav absolūti nekādas vainas. Viņi tādi ir kopš dzimšanas! Viņi ir tādi piedzimuši, un viņiem nu ir tādas ģimenes, kādas ir!
Tāpēc sodīt šos cilvēkus par to, ka viņus tādus radījusi daba, būtu ļoti, ļoti necilvēcīgi.
Arī sabiedrībai, kura uzskata, ka šādai iestādei jāatrodas citviet, piemīt problēmas. Tas tikai apliecina, ka tā neizprot šādu bērnu vai pieaugušu cilvēku vērtību. Es pat varu saderēt, ka it kā normāla ģimene, kura vēlas, lai viņu normālais bērns nenonāktu kontaktā ar šādu bērnu, bērnu ar īpašām vajadzībām, beigu beigās viņam izdara lāča pakalpojumu. It kā normālais bērns izaug bez izpratnes par cilvēku dažādību un attīstās ar sava veida deficītu. Dabā viss ir dažāds. Visi cilvēki ir dažādi.
- Varbūt tas nozīmē, ka Ādažu cilvēki vienkārši nevēlas redzēt sev apkārt šādas personas?
- Jā, bet jāsaprot – kāpēc nevēlas? Kāpēc jūs negribat redzēt to, kā daba mūs var padarīt tik dažādus? Kad jūs izejat uz ielas, jums ir dotas tiesības pa to staigāt. Katram cilvēkam jābūt tiesībām iziet un staigāt pa ielu. Otrkārt, jūsu valsts ir ratificējusi ANO konvenciju par cilvēka tiesībām, kā arī konvenciju par to cilvēku tiesībām, kuriem ir īpašas vajadzības. Šī konvencija pilnvaro sabiedrību sniegt piekļuvi publiskajai infrastruktūrai arī šādiem cilvēkiem, kā arī iespēju robežās normalizējot viņu pieredzi, atrodoties sabiedrībā. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem jādzīvo sava dzīve tik normāli, cik vien tas ir iespējams.
Es gribu uzsvērt – cilvēku ievietošana šāda veida, sauksim tās par noliktavām, un izlikšanās, ka viņu patiesībā nemaz nav, nemaz neliek viņiem pazust! Viņi būs!
Vienalga – vai mēs viņus redzēsim ikdienā vai nē, viņi būs! Patiesībā tā ir diskriminācija, jo mums, redz, nepatīk uz viņiem skatīties. Šādi mēs viņiem atņemam tiesības dzīvot piepildītu dzīvi. Cilvēki ar īpašām vajadzībām patiesībā dod lielu ieguldījumu visas pasaules piepildījumā. Latvijai ir jāsāk šiem cilvēkiem dot iespēju sniegt savu ieguldījumu sabiedrībā, kur tie dzīvo.
Kādi ir jūsuprāt lielākie uzlabojumi, kopš 2015. gada, kad bijāt te pēdējo reizi?
Ja runājam par uzlabojumiem, tad galvenā lieta, ko es esmu redzējusi, ir saistīta ar bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpes sistēmā. Es atbraucu un ieraudzīju, ka šeit ir izveidojušās daudzas audžuģimenes.
Ir arī iezīmējušās ģimenes, kuras adoptē bērnus. Šis process būtu jāveicina vēl vairāk.
Tas ir nozīmīgs uzlabojums, skaidri akcentējot, ka sabiedrība izprot, ka bērniem jāaug ģimenēs. Vienalga – vai tā ir bioloģiskā ģimene vai ne, bet bērnam jāattīstās ģimeniskā vidē. Tas ir galvenais uzlabojums, ko esmu pieredzējusi.
