Taču kādas vispār ir prezidenta iespējas ietekmēt ASV pausto apņemšanos aizstāvēt NATO sabiedrotos? Cik liela vara ir ASV prezidenta rokās un vai ir pamats satraukumam par viņa iespējām pieņemt radikālus vienpersoniskus lēmumus? To sarunā ar ASV vēstnieces Latvijā vietnieci Šāronu Hadsonu-Dīnu centās izzināt Rudīte Spakovska un Māra Rozenberga:
Labrīt radio ēterā un paldies, ka atnācāt! Tūlīt pēc vēlēšanām Jūs sacījāt, ka svarīgākais pašlaik ir nodrošināt gludu varas nodošanu jaunā prezidenta administrācijai. Ko tas reāli nozīmē?
Šārona Hadsona-Dīna: Amerikas Savienotajās Valstīs varas pāreja no vienas prezidenta administrācijas rokām otrās ir ļoti nozīmīgs notikums. Baltais nams un visi valdības departamenti jeb ministrijas pieliek pūles, lai tas izdotos gludi – lai nepārtrūktu valdības darbs un varas pāreja neietekmētu ASV intereses un nacionālo drošību. Praksē tas nozīmē, ka darbs pie tā sākas jau krietnu laiku pirms jauna prezidenta stāšanās amatā, lai brīdī, kad darbu sāk jaunā administrācija, tā bez aizķeršanās varētu turpināt valdības darbu. Prezidents darbam valdībā nozīmē četrus tūkstošus cilvēku, un tas ir ļoti daudz. Taču ierēdņi – piemēram, es, kas jau 23 gadus strādā Valsts departamentā, un šis man kā karjeras diplomātei būs jau ceturtais prezidents – mēs esam tie, kas turpina nodrošināt valdības ikdienas darbu, un mēs netiekam nomainīti, atnākot jaunai administrācijai.
Cik lielas izmaiņas sagaida ASV pārstāvniecības ārvalstīs?
Vēstniecībās nekas daudz nemainās. Ir gadījumi, kad līdz ar jaunu prezidentu mainās pats vēstnieks, ja viņš ir politiski nozīmēts pārstāvis, nevis karjeras diplomāts. Katru vēstnieku, protams, nozīmē Valsts prezidents, bet karjeras diplomāti pēc tradīcijas parasti saglabā savu amatu. Tāpēc pašlaik mums ir pamats domāt, ka ASV vēstniece Latvijā Nensija Petita, kura arī ir karjeras diplomāte, paliks savā amatā arī pēc prezidenta nomaiņas. Bet, protams, galavārds pieder prezidentam. Politiski nozīmētie vēstnieki, kā, piemēram, šā brīža ASV vēstnieks Lielbritānijā, gan atstās savus amatus, un Trampa administrācija nozīmēs jaunus pārstāvjus.
Māra Rozenberga: Jūs un citi ASV diplomāti esat atkārtoti uzsvēruši, ka ASV saistības pret NATO partneriem ir „absolūti nesatricināmas”. Bet kurš šo solījumu uztur?
Mūsu valsts ir parakstījusi un ratificējusi Ziemeļatlantijas līgumu, un tam ir likuma spēks. Pašreizējais ASV prezidents Baraks Obama un visa viņa augstākā līmeņa komanda, tostarp viceprezidents Džo Baidens, kurš augustā bija Rīgā, ir atkāroti uzsvēruši – jā, mūsu saistības pret NATO partneriem ir stipras kā dzelzs. NATO ir viens no pamatakmeņiem mūsu attiecībās ar Eiropu un pats, pats pamats mūsu aizsardzības sadarbībai ar Eiropu.
Kad jaunievēlētais prezidents Tramps pirms pāris nedēļām tikās ar Obamu Baltajā namā, viņi to pārrunāja un Obama pēc tikšanās skaidri pateica, ka jaunievēlētais prezidents ir vienisprātis, ka Ziemeļatlantijas aliansei ir izšķiroša loma mūsu attiecībās ar Eiropu. Gribu uzsvērt, ka to atkārtoti teikuši arī ASV kongresmeņi. Viņiem ir liela loma ASV ārpolitikā, jo Kongress ne tikai piešķir naudu mūsu ārpolitikas un aizsardzības politikas mērķiem, bet arī ratificē līgumus, apstiprina vēstniekus un dara daudz citu lietu, kas ietekmē ASV ārpolitikas procesu. Un
gan republikāņu, gan demokrātu kongresmeņi ir apliecinājuši, ka uzskata NATO par fundamentāli svarīgu organizāciju un ka ASV saistības pret tās partneriem nemainīsies.
Bet – tīri tehniski – ko jauns prezidents tajā visā var mainīt, ja viņš to vēlas?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, ka ar līgumiem saistītos jautājumos prezidentam ir jāsadarbojas ar Kongresu. ASV ir ratificējusi NATO līgumu, un tas, tāpat kā jebkurš ratificēts līgums, iet caur Kongresu. Un jebkuras izmaiņas tajā tiek veiktas sadarbībā ar citiem varas atzariem. Atkārtoju – gan pašreizējais, gan jaunievēlētais prezidents, gan Kongresa pārstāvji ir teikuši, ka NATO saistības uztver nopietni, un mēs neparedzam, ka tas varētu mainīties.
Tomēr jaunievēlētais prezidents ir izteicies, ka ASV atbalsts NATO partneriem varētu būt atkarīgs no tā, vai viņi ir „izpildījuši savas saistības pret mums”. Tāpēc man gribētos tīri tehniski saprast – ja mēs tomēr nonākam situācijā, kad kāda NATO valsts piedzīvo uzbrukumu, kāds ir lēmumu pieņemšanas process ASV valdībā par tālāko rīcību?
NATO līguma 5.pants nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām. NATO kā aizsardzības organizācija paredz, ka mēs aizstāvam savu valstu teritoriju. Un uzbrukuma gadījumā, es pieņemu, visa procedūra ietu caur NATO galveno mītni Briselē un lēmumi tiktu pieņemti, balstoties uz tur veikto analīzi un diskusijām. Mēs to visu uztveram ļoti, ļoti nopietni. Jūs jau redzat, ka Latvijā un pārējās Baltijas valstīs pēdējos divus gadus pastāvīgi mainās ASV karavīru vienības, kas šeit uzturas operācijas „Atlantic Resolve” ietvaros. Tāpat
mēs pašlaik investējam vairāk nekā 30 miljonus eiro militārās infrastruktūras attīstībā Latvijā, ko piešķīris ASV Kongress. Tās ir ļoti konkrētas saistības, ko mēs negrasāmies mainīt.
Un jūs zināt, ka saskaņā ar Varšavas samitā nolemto Baltijas valstīs un Polijā tiks dislocēti sabiedroto karavīri. Latvijā tie būs no Kanādas, Polijā – no ASV. Mācības aktīvi turpināsies, un mēs tajās piedalīsimies arī turpmāk.
Vai pareizi saprotu, ka šajā kontekstā tātad vairumu lēmumu pieņem Kongress, nevis prezidents?
Galvenā atbildība par ASV militāro politiku pieder Valsts prezidentam kā bruņoto spēku virspavēlniekam, aizsardzības ministram un armijas vadībai. Prezidenta kā armijas virspavēlnieka pilnvaras lēmumu pieņemšanas procesā ir izšķirošas. Kongresam ir dotas tiesības pieteikt karu un apstiprināt līgumus. Tā kā prezidentam ir ļoti svarīgas pilnvaras attiecībā uz mūsu aizsardzības politiku, bet šādi jautājumi tiek pieņemti sadarbībā ar Kongresu. Mūsu sistēma ir veidota tā, lai lēmumi tiktu pieņemti pēc vienprātības jeb konsensa principa. Tā ir demokrātiska sistēma, kurā visu laiku notiek diskusijas. Bet, kā jau teicu, ASV prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks.
Un vai kā bruņoto spēku virspavēlnieks ASV prezidents var pateikt: nē, mēs šajā NATO 5.panta operācijā nepiedalīsimies?
Mūsu saistības pret NATO 5.pantu ir nesatricināmas, un, kamēr vien būsim NATO sastāvā, tās tādas arī paliks.
Acīmredzot mēs nesaņemsim līdz galam skaidru atbildi par to, kā jauns prezidents var mainīt šajās attiecībās, par kurām jūs runājat „mēs” formā.
Mūsu saistības pret NATO ir stingras. Mūsu šā brīža prezidents to ir apstiprinājis, mūsu rīcība to ir apliecinājusi, un arī jaunievēlētais prezidents par to ir runājis, vismaz saskaņā ar prezidenta Obamas teikto pēc viņu pirmās tikšanās.
Kādas ir Kongresa pilnvaras līdzsvarot prezidenta lēmumus?
Kongresam ir lielas pilnvaras, tai skaitā viņi lemj par valsts budžetu. Prezidents to piedāvās, bet Kongresam tas ir jāapstiprina. Tāpat viņu ziņā ir lēmumi par nodokļiem, Kongress var apstiprināt vai noraidīt prezidenta nominētās amatpersonas, tostarp ministrus. Tie, tāpat kā federālie tiesneši, ir jāapstiprina ASV Senātam. Tā kā Kongresam ir liela nozīme varas līdzsvara nodrošināšanā. Un ir bijušas reizes, kad Kongress noraida prezidenta piedāvātos kandidātus vai budžeta priekšlikumus.
Mēs bieži dzirdam, ka nav pamata satraukties par prezidenta politiskās pieredzes trūkumu, jo sistēma noturēs viņu grožos. Vai tiešām ir pārbaudīts, ka tas strādā, vai arī mēs vienkārši pieņemam, ka tas tā ir?
ASV varas sistēma tiešām ir veidota tā, lai neviens valdības atzars vai indivīds nevarētu viens pats doties pilnā gaitā uz priekšu. Tā ir tā saucamā varas līdzsvara un atsvara sistēma,
kas nodrošina, ka lēmumos tiek panākts konsenss, ka ir veselīgas diskusijas un ka lēmumi netiek pieņemti sasteigti, bet tā, lai tie nestu vislielāko labumu mūsu valstij. To paredz mūsu Konstitūcija, un mēs tam ļoti ticam. To pastāvīgi pārbauda arī mūsu Augstākā tiesa, kas pārliecinās, vai lēmumi ir pieņemti konstitucionāli.
Noslēgumā es gribētu tomēr vēl atgriezties pie jautājuma par ASV prezidenta kā bruņoto spēku virspavēlnieka pilnvarām. Kādas ir viņa pilnvaras rīkoties vienpersoniski, nesaskaņojot to ar citiem valdības atzariem?
Prezidents kā armijas virspavēlnieks pieņem lēmumus par mūsu valsts aizsardzību un nacionālo drošību. Tā ir ļoti liela atbildība, kas ir kritiski svarīga jebkurai valstij. Arī Latvijā ir līdzīgi. Tā ir ļoti būtiska demokrātiski ievēlēta prezidenta funkcija. Bet es vēlreiz gribētu uzsvērt – kas attiecas uz mūsu saistībām pret NATO, mēs tiešām stingri turamies pie principa, ka tas ir pamatu pamats mūsu drošības attiecībām ar Eiropu.
Mēs esam apņēmības pilni aizsargāt mūsu un mūsu partneru drošību, demokrātiju un labklājību, īpaši NATO partnerības ietvaros. Vēlreiz gribu pasvītrot – to ir teicis arī jaunievēlētais ASV prezidents, un mūsu militārā sadarbība turpināsies.
Tātad ASV prezidenta kā armijas virspavēlnieka pilnvaras būtībā ir gandrīz neierobežotas, ja neskaita kara pieteikšanu, kur vajadzīgs Kongresa lēmums?
Jā, tās ir Kongresa pilnvaras. Prezidents kā virspavēlnieks strādā ciešā sadarbībā ar pieredzējušiem militārajiem padomniekiem, apvienotā štāba vadību, viņi pārspriež situāciju pasaulē un ASV nacionālās drošības intereses.
Tātad ikdienas lēmumi par valsts nacionālo drošību un šo interešu aizstāvība ir prezidenta un viņa komandas rokās?
Viņš ir mūsu bruņoto spēku virspavēlnieks. (..) Bet prezidents ap sevi veido ļoti spēcīgu komandu. Jāatceras, ka mums ir arī Aizsardzības departaments, kurā strādā liels skaits civilistu un militāristu. Ir Apvienotā militārā štāba vadītāji un viņu pakļautībā strādājošie. Ir Valsts sekretārs un viņa ārpolitikas komanda, un ir Nacionālā drošības padome ar saviem ekspertiem.
Līdzās politiski nozīmētajām amatpersonām, kas ienāks Baltajā namā līdz ar jauno prezidentu, kā viņa administrācijas vadītājs un vecākie padomnieki, ir arī profesionālā ierēdniecība, kas visu savu darba mūžu strādā ar šiem jautājumiem un ir ļoti izglītoti eksperti. Arī viņi veido daļu no komandas, kas balsta mūsu nacionālās drošības struktūru.
Bet ja prezidents nolemj viņos neklausīties un darīt pēc sava prāta, tad konstitūcija to atļauj, vai tā?
Viņš ir mūsu bruņoto spēku virspavēlnieks. Mūsu valsts izsenis pratusi pieņemt stabilus un pārdomātus lēmumus. Es nespekulēšu par nākotni; varu tikai pateikt, ka jaunievēlētais prezidents Tramps ir apliecinājis savu gatavību uzturēt saistības pret NATO un mūsu valsts tradicionāli nodrošina ārpolitikas turpinātību.
Mēs būsim šeit, lai aizstāvētu savus NATO partnerus.
