Bērniem ir būtiski mācīties vistuvāk mājām un, neatkarīgi no dažādības, jāiemācās sadzīvot, tāpēc iekļaujošā izglītība pelnījusi lielāku ievērību, uzskata kustības „Vecāki par izglītību” eksperte Jana Simanovska.
Viņa atzīst, ka atbildīgā ministrija jau ilgāku laiku ievieš iekļaujošo izglītību, tomēr tas ir ilgstošs process, kuram nepieciešams lielāks atbalsts, tāpēc jāiesaistās arī vecākiem, izstrādājot izmērāmus kritērijus. „Mērķa līmenī ejam uz iekļaujošo izglītību un jau pasen, bet esošā izglītības sistēma ir nostiprinājusies ar savu inerci. Un tas nav viegli. Nevar iedomāties, ka bērnu ar īpašām vajadzībām iemetīsim parastā skolā un viss notiks. Tā tas nekad nebūs. Priekšā vajadzīgi ir izglītoti pedagogi ar sapratni, kā veidot bērnu attiecības un ietekmēt tās, lai bērni viens pret otru izturētos labi,” saka Simanovska.
Viņa uzsver, ka pašlaik valstij trūkst statistikas par iekļaujošo izglītību, nav arī konkrētu skaitļu, cik maksā viens bērns speciālajā programmā. Dati arī rāda, ka vidusskolās samazinās to bērnu skaits, kuri ir ar īpašām vajadzībām. Tas nozīmē, ka daļai nav iespēju turpināt izglītoties.
Iekļaujoša skola ir viens no mērķiem, par ko vecāku organizācijas uzsākušas cīņu. Otrs jautājums ir droša vide skolās. Gan nesenais nelaimes gadījums Jaunjelgavas skolā, gan arī salīdzoši dati ar citām valstīm uzrāda, ka Latvijas skolās vide ne vienmēr ir droša. Organizācijas „Izglītība un atbalsts Latvijas ģimenēs” eksperte Kristīne Dūdiņa uzsver - lai skola būtu droša, svarīga ir tieši atbilstošas vides izveide.
„Lai veidotu drošu vidi, ir nevis jāstrādā ar atsevišķiem bērniem, bet jāsāk ar kopīgu skolas vērtību nodefinēšanu. Tam jāietver arī kompetenču celšana skolēniem un skolotājiem, kā iespējams jautājumus risināt un konstruktīvi rīkoties. Vardarbība Latvijas skolās ir tik izteikta, jo jautājums nav risināts un ir atstāts pašgaitā,” norāda Dūdiņa.
Viņa uzsver, ka pilnībā izskaust vardarbību skolās nevar, bet svarīgi ir pareizi un laikus uz starpgadījumiem reaģēt. Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas priekšsēdētāja Ineta Tamane uzskata, skolu direktori jau līdz šim iestājušies par drošu vidi un līdz šim savu iespēju robežās to arī nodrošina. Bet par iekļaujošo izglītību uzskata, ka ne visi bērni ar īpašām vajadzībām ir iesaistāmi vispārizglītojošo skolu vidē. „Noteikti atbalstam jābūt lielākam un bērni vairāk jāsūta pie speciālistiem, lai skolas varētu palīdzēt ātrāk, ja tā ir disleksija vai cita problēma,” saka Dūdiņa.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) norāda, pēdējo gadu laikā pieaudzis to skolēnu ar īpašām vajadzībām skaits, kuri mācās vispārizglītojošās skolās ar vai bez iekļaujošām programmām. Pagājušā mācību gadā tie bijuši 3000 skolēnu. Vispārējās izglītības departamenta direktora vietniece Ineta Īvāne skaidro, ka ministrija jau rīkojusies, lai atbalstītu bērnus ar īpašām vajadzībām. Pagājušā mācību gadā valsts sākusi apmaksāt asistenta pakalpojumus ap 200 bērniem. „Nevar neminēt vecāku attieksmi un speciālo izglītības iestāžu, iespējams, objektīvos iemeslus, kāpēc viņi grib turēt bērnus pie sevis. Tai pat laikā arvien vairāk ir jāpopularizē iekļaujošā izglītība Latvijā. Pirmais nozīmīgais darbs ir speciālas izglītības iestāžu darbības izvērtēšana, kā ieguldītie resursi tiek efektīvi izmantoti, kāda optimizācija ir nepieciešama, un tālejoši - kāds finansēšanas modelis ir nepieciešams speciālajai izglītībai,” norādīja Īvāne.
Plānots, ka vecāku organizāciju kritēriji varētu būt zināmi jau novembrī. IZM uzsver: svarīgi, lai tie nav vēl lielāki birokrātiski šķēršļi. Jau tagad skolām normatīvi paredz, kā nodrošināt skolās drošu vidi, bet katra skola tos īsteno pēc savām iespējām.
