76 gadus vecais valmierietis Jānis Onkoloģijas centra palātā Latvijas Radio sagaidīja možs, pēc ārsta iedrošinājuma pieslejas gultā sēdus. Par nesen veikto operāciju viņš saka: tagad vismaz ir radušās iespējas.
"Es visu laiku jutos vesels. Pilnīgi vesels! Vēl novembrī es savā vecumā pārnesu sešus metrus garas brusas. Meita gan vienreiz teica, ka esmu palicis vājāks, bet es domāju, ka ļoti labi strādāju. Un tikai 27.decembrī atklājās, ka esmu uz naža asmens un man ir jāizvēlas...
Tāpēc ļoti gribu visiem līdzcilvēkiem pateikt, ka veselība tiek dota tikai viena, un par to ir jārūpējas. Visas profilakses ir [jāveic].
Jo ir iedomātā veselība un faktiskā veselība. Tā ir liela starpība," uzsver Jānis.
Slimība progresējusi strauji, un pēdējos divus mēnešus sirmais kungs pavadījis Valmieras slimnīcā un Onkoloģijas centrā Rīgā. Tur vispirms viņam ievietots stents, lai atjaunotu žults atteci, bet vēlāk Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš izšķīrās par sarežģītu operāciju, kāda Latvijā līdz tam nebija veikta.
"Jau pati operācija – pankreatoduodenālā rezekcija – kad tiek izņemta daļa no kuņģa, divpadsmit pirkstu zarna, žultspūslis, žultsvads, plus vēl jātīra limfmezgli, skaitās viena no smagākajām operācijām abdominālajā ķirurģijā. Pēc tam savā starpā jāsavieno aizkuņģa dziedzeris ar zarnu, žultsvads ar zarnu, kuņģis ar zarnu, tievās zarnas savā starpā. (..) Jo vairāk sašūšanas vietu, jo lielāki riski. Ja pie tā vēl pieskaita asinsvadu sašūšanu, tad šim pacientam sešās vietās bija viss kaut kas sašūts. Protams, ķirurgam gribas izdarīt ko tādu, ko citi nedara, bet, pirmkārt, palīdzēt pacientam. Jo viņam tā ir vienīgā iespēja," skaidro ķirurgs Sīviņš.
Aizkuņģa dziedzera vēzis ir viens no agresīvākajiem vēža veidiem, kur piecus gadus pēc diagnozes izdzīvo vien 6% pacientu.
Pēc šādas radikālas operācijas iespēja paildzināt mūžu pieaug līdz 20-25%. Pasaulē ilgstoši pacientus, kuriem aizkuņģa dziedzera vēzis ieauga lielajos asinsvados, uzskatīja par neoperējamiem. Tikai pēdējā desmitgadē, uzlabojoties ķirurģiskajai tehnikai un iespējām, pasaulē veic aizkuņģa dziedzera operācijas arī šādos "robežgadījumos".
"Sākumā, to nedarot, ir bailes, nedrošība. Tagad mēs esam pārliecināti, ka to var darīt. Mums ir vēl vairāki pacienti ar tādu pašu situāciju kā šim pacientam, kad audzējs ir ieaudzis vēnās, kas iet no zarnām uz aknām. Principā mēs esam gatavi turpināt," par jauno pieredzi saka Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs.
Vienpadsmit stundu garo operāciju veica astoņu cilvēku komanda, un tā bija iespēja arī jaunajiem rezidentiem pieredzēt tik sarežģītu operāciju, kādas veic vien universitātes slimnīcās. Ceturtā gada ķirurģijas rezidentam Ivanam Jelevskim tas nostiprinājis pārliecību, ka jāturpina iesāktais.
"Man ir sanācis pastrādāt arī rajona slimnīcās, un rezidentiem pie mums ir tāds iespaids, ka kopējais ķirurģijas līmenis Latvijā atpaliek… Bet šeit, Onkoloģijas centrā, mēs bieži piedalāmies operācijās, kas ir vienā līmenī ar iestādēm ārpus Latvijas. (..) Protams, man arī šeit gribas palikt, jo es redzu, ka tās iemaņas, ko esmu ieguvis, te arī varu pielietot," saka jaunais ārsts, kurš operācijā bija viens no galvenā ķirurga asistentiem.
Kā liecina Rīgas Austrumu slimnīcas dati, Latvijā ik gadu aizkuņģa dziedzera vēzi atklāj aptuveni 380 pacientiem. Operācija joprojām ir vienīgā iespējamā radikālā metode šī vēža veida ārstēšanai, taču diagnozes brīdī radikāli operējami ir mazāk nekā 15-20% pacientu.
