"Es nāku jau no paaudzēm atkarīgā ģimenē," pastāstīja Inguna. Pārmērīgi alkoholu lietojis gan Ingunas vectēvs, gan tēvs, un 20 gadus arī viņa dzīvoja laulībā ar alkoholiķi.
Ja vēlaties sazināties ar sabiedrisko mediju žurnālistiem, kuri pēta šo tematu, rakstiet uz e-pasta adresi [email protected]
Visi materiāli tēmā "Zeme, kur dzer" pieejami šeit.
To, ka pašai nepieciešama palīdzība, Inguna sapratusi vien tad, kad viņas jau pieaugušie dēli mudinājuši rīkoties.
"Varēju dienām gulēt embrija pozā, un vienkārši es sapratu, ka manis nav. Bet jāsaka godīgi – to, ka manis nav, es sapratu jau tad, kad es sāku kaut ko uzzināt par līdzatkarību. Kā es mēdzu teikt, dziedināties no tās.
Katru reizi, kad mīļotais cilvēks atnāk mājās skaidrā, katru reizi ir kaut kāds pilnīgi absurds ticības plāns, ka no šodienas mainīsies kaut kas, no šodienas viss būs labāk…
Tas ir tāds prāta apmāns, pareizāk – neprāta apmāns, kas vada līdzatkarīgus cilvēkus," stāstīja sieviete.
Toreiz Inguna pat nenojauta, ka atbalstu var saņemt arī atkarīgu cilvēku tuvinieki.
"Agrāk teica, ka viņai gan nabadzītei grūts liktenis, viņai tāds krusts un tamlīdzīgi," komentēja biedrības "Esi brīvs" valdes priekšsēdētāja, psiholoģe Dace Caica. Viņa pastāstīja, ka līdzatkarība pamatoti tiek uzskatīta par slimību. Ar to sirgst ne tikai alkoholiķu sievas, bet arī vīri un visi pārējie ģimenes locekļi.
Tipiska līdzatkarības pazīme ir tāda, ka cilvēks vairs nedzīvo savu dzīvi, bet nemitīgi cenšas glābt atkarīgo.
"Līdz ar to viņi atņem arī cilvēkam iespēju saskarties ar tām sekām, ko rada viņa bezatbildība vai nespēja uzņemties atbildību, faktiski atkarīgais ar līdzatkarīgo tādā saplūšanā arī dzīvo.
Turklāt pats līdzatkarīgais ir pārliecināts, ka dara labu un pie visa vainīgs ir alkoholiķis. Attiecības, kurās klātesošs ir aizvainojums, dusmas un izmisums, nevar būt veselīgas," norādīja Dace Caica.
Bieži vien ģimeni neglābs pat tas, ja atkarīgais pārstās dzert.
"Tāpēc, ka tā vecā sistēma ir izjaukta. Ja ģimene iet terapijā, piemēram, gan ārstējas atkarīgais, gan līdzatkarīgais un visa ģimene saņem kaut kādu atbalstu, tad viņi var izveidot kaut ko jaunu, reizēm tas izdodas, bet tas ir diezgan grūti," stāstīja Caica.
Psiholoģe aicina cilvēkus ārstēt līdzatkarību, jo ar laiku tai pievienoties var arī citi veselības traucējumi, piemēram, depresija.
Pašlaik iespējas ir plašas – gan dažāda veida individuālās terapijas, gan atbalsta grupas. Ingunai palīdzēja "Al Anon" kustības sapulces, kuras apmeklē jau desmit gadus.
"Mans stāsts ir tas, ka es uzreiz sajutu, ka tajā ir spēks, ka tas strādā," uzsvēra Ingūna.
"Al Anon" – alkoholiķu radinieku un draugu sadraudzības būtība ir tāda pati kā Anonīmo alkoholiķu kustībai.
Sapulces var apmeklēt jebkurš, un tajās nav klātesoši veselības aprūpes speciālisti. Līdzatkarīgie dalās savā pieredzē, sajūtās un ceļā uz atveseļošanos.
Galvenais nosacījums – ievērot konfidencialitāti, ar "Al Anon" principiem iepazīstināja Linda, kura sapulces apmeklē jau 23 gadus.
"Es esmu starp cilvēkiem, kas mani saprot no pusvārda, kas ir tieši tādi paši kā es.
Viņi ir gājuši cauri tieši tam pašam, kam esmu gājusi cauri es. Jo lielākā daļa cilvēku, kuriem ģimenēs ir alkoholiķi, viņi ir tik šausmīgi nelaimīgi. Viņi kļūst ļoti izolēti, viņi melo un slēpj to, kas ģimenē notiek. Viņi mēģina uzpucēt un izskaistināt. (...) Un beidzot ir kaut kāda tāda vide, kur viņi sastop sev līdzīgos cilvēkus un var tiešām runāt, ko viņi domā," stāstīja sieviete.
Grupu dalībnieki var uzsākt arī 12 soļu atveseļošanās programmu, ja paši to vēlas. "Al Anon" kustība Latvijā sākās pirms 30 gadiem Tukumā. Pašlaik sapulces notiek jau desmit pilsētās, un Rīgā darbojas vairākas grupas – gan latviešu, gan krievu valodā.
"Al Anon" neuzskaita biedrus, taču Linda lēš, ka to skaits visā valstī varētu būt ap 150.
"Latvijas īpatnība ir tā, ka Latvijā ļoti maz nāk vīrieši. Rietumeiropā ir apmēram pusi uz pusi tā dzimuma proporcija. Austrumeiropas valstīs, es esmu, teiksim, Polijā bijusi, tur ir vīrieši aptuveni trešdaļa. Latvijā vīrieši praktiski nenāk. Vai nu viņi noliedz tās problēmas, vai viņi atnāk, ierauga tādu baru ar sievietēm, nobīstas un aizmūk," stāstīja Linda.
Dalība grupās ir bez maksas, taču biedriem pašiem jānodrošina telpas, tās parasti tiek īrētas par ziedojumiem. Šobrīd gan lielākā daļa sapulču tiek aizvadītas attālināti.
Linda novērojusi, ka bieži vien līdzatkarīgajiem ir kauns meklēt palīdzību, arī viņa pati to uzskatījusi par savu personīgo neveiksmi.
"Tā acīmredzot ir tā slimības īpatnība, ka tam cilvēkam, kurš ir alkoholiķim blakus, viņam tik ļoti tā domāšana sagrozās. Es to jūtu pati pēc sevis, ka es īsti vairs neredzu, kas ir normāli un kas nav normāli," stāstīja Linda.
Valstī nav īpašas programmas līdzatkarīgo atbalstam, taču dažādus pasākumus organizē pašvaldības, piemēram, Rīga pērnvasar rīkoja psiholoģiskā atbalsta nometni.
Tāpat vairākās pilsētās Latvijā var pievienoties arī Pieaugušo alkoholiķu bērnu sadraudzības sapulcēm. Atbalsta grupas piedāvā arī reliģiskās organizācijas, piemēram, Ģertrūdes draudze un Rīgas Lutera draudze.
