Šī gada Saeimas ārpolitikas debatēs dominēja diskusijas par diplomātu lomu Latvijas ekonomisko interešu aizstāvībā. Opozīcijas deputāti no Saskaņas centra uzsvēra, ka intereses netiek aizstāvētas pietiekami un Latvija, tāpat kā daudzas Eiropas valstis, pārāk lielu uzmanību pievēršot citu valstu pamācīšanai.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tam oponēja, sakot - ir nepieciešams līdzsvars starp vērtībām un interesēm: „Ja nedemokrātiskā valstī jūs, protams, ļoti ātri varat sākt biznesu ar attiecīgu vadītāju vai kādu vadītāja brālēnu, vai brāļa sievas atbalstu. Tad vienā brīdī, kad šis atbalsts zūd, ja šajā valstī nav likuma varas, nav izteiktu demokrātisko vērtību, tad jūs pēkšņi atrodat, ka neviena tiesa nespriedīs taisnīgi, pēkšņi viss jūsu bizness var pazust dažu stundu laikā, pēkšņi ir jāraksta Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, ministru vēstules. Mūsu vēstniekiem ir ļoti daudz jāstrādā attiecīgajās valstīs, lai nodrošinātu kaut cik taisnīgu un caurspīdīgu procesu.”
Par Latvijas ekonomiskajām interesēm tika spiests arī debatējot par Centrālāzijas un Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstīm. Ar bijušajām PSRS republikām Centrālāzijā mūs vieno gan kopīgā pagātne, gan arī krievu valodas zināšanas. Tādēļ šīs priekšrocības būtu jāizmanto veidojot biznesa kontaktus, uzskata Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Tomēr eksperti šajā reģionā saskata arī drošības riskus.
Savukārt starp Austrumu partnerības valstīm lielākā uzmanība tika pievērsta Ukrainai, kur pašreiz notiek protesti.
Artis Pabriks sacīja, ka Arābu pavasaris ir kļuvis par Ukrainas ziemu un pietuvojies mūsu robežām.
„Mūsu uzdevumos ir izdarīt visu, lai Ukraina neizvēlētos austrumu integrācijas ceļu, lai Ukrainas pārmaiņu rezultātā, kas pašreiz tur notiek, šīs pārmaiņas notiktu mierīgā ceļā, bez asins izliešanas un mēs neredzētu ne Ēģipti, ne Tunisiju, ne, nedod Dievs, Sīriju, jo Ukraina ir valsts, kas Eiropai var nozīmēt daudz ko, tāpat kā Krievijai.”
Neiztika arī bez diskusijām par Krieviju. Nacionālās apvienības deputāti pauda asu kritiku mūsu kaimiņzemei un tostarp tās īstenotajai „maigās varas” politikai. Savukārt Saskaņas centra deputāts Boriss Cilvēvičs šo retoriku nodēvēja par neproduktīvu: „Ko jūs piedāvājat – atjaunot dzelzs priekškaru, aizliegt Krievijas televīziju? Izmantot Turkmenbaši pieredzi un nogriezt internetu? Kolēģi, mēs dzīvojam atklātā pasaulē. Tas nav iespējams. Jā, patiešām, katra valsts cenšas izplatīt, atbalstīt, aizstāvēt savas vērtības, uzspiest šīs vērtības citiem un mēs tam nevaram traucēt. Vienīgā iespēja ir izstrādāt savu stratēģiju, piedāvāt savus argumentus, savas vērtības. Un faktiski, lamājot Krievijas maigo varu, zināmā mērā mēs demonstrējam mūsu vājumu un nespēju piedāvāt mūsu pašu cilvēkiem to, ko mēs saucām par mūsu vērtībām.”
Attiecības ar Krieviju tika pieminētas, arī debatējot par gatavošanos Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē nākamgad. Daži kritizēja līdzšinējo gatavošanās procesu. Savukārt citi deputāti uzsvēra, ka prezidentūra ir lieliska iespēja palielināt Latvijas ietekmi Eiropā.
Šīs bija pēdējās ārpolitikas debates 11. Saeimas sasaukuma laikā.
