Dace uz interviju nāk lēnām, turoties pie spieķa. Filmēties nevēlas, tāpēc par Daces darba uzteikumu stāsta viņas māsa. Dace strādājusi par bērnudārza audzinātāju. Pērn sākusi sāpēt kāja. Sāpes, kas izstarojušās pa visu ķermeni, bijušas tik stipras, ka nav varējusi vairs paiet. Daudz laika prasījusi diagnozes noteikšana. Nācies paņemt arī slimības lapu.
"Sāka sūtīšanu no viena speciālista pie otra, sūtīja pārbaudīt gan muguru, gan kāju vēnas, neiroloģiskās sāpes sāpju kabinetos," stāsta atlaistās sievietes māsa Inese Šiltere. Kad pēc četriem mēnešiem darba nespējas tika noteikta diagnoze, tapa skaidrs, ka jāoperē celis, taču valstī bija izsludināta ārkārtējā situācija un medicīnas pakalpojumu sniegšanai noteikti stingri ierobežojumi. "Tanī pašā dienā, kad ierobežojumi tika atcelti, viņai šo operāciju veica," norāda Šiltere.
Dace pārliecināta, ka tieši ierobežojumu dēļ viņa nevarēja atgriezties darbā pirms darba likumā noteiktā sešu mēnešu termiņa, pēc kura darba devējam ir tiesības atbrīvot ilgstoši slimojošu darbinieku. Dace saņēma darba uzteikumu. Valsts darba inspekcijā norāda - ārkārtējās situācijas dēļ izņēmumi nav paredzēti. "Likums neparedz gadījumus, kad no šī darbnespējas perioda kaut kādu iemeslu dēļ darbnespējas periods samazināms," saka Šiltere.
Dace un viņas māsa šo situāciju uzskata par netaisnīgu, jo ārkārtējās situācijas laikā pretimnākšanu saņēma daudzi, bet par ilgstoši sirgstošajiem darba ņēmējiem tika aizmirsts. Un to apstiprina arī Labklājības ministrijā, norādot, ka darba devēji un arodbiedrības piedāvāja dažādus priekšlikumus, bet ne tādu, kas ļautu no darba nespējas perioda izņemt ārā laiku, kad bija ierobežota medicīnisko pakalpojumu sniegšana. Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) jurists norāda – darba devējs šajā situācijā likuma priekšā neko nav pārkāpis, tomēr no darbinieka taisnīguma viedokļa likumdevējs tomēr būtu varējis paredzēt neieskaitīt slimošanas laikā periodu, kad nevarēja saņemt medicīnas pakalpojumus.
"Protams, darbiniekam rodas jautājums, ko darīt tālāk. Viens variants būtu celt prasību tiesā, lai apstrīdētu šo uzteikumu. Tiesvedības ceļā mēģinātu pārliecināt tiesu, ka tas, kas ir ierakstīts likumā, nav taisnīgi. Un tad tiesai būtu, jāsaka godīgi, ļoti sarežģīts uzdevums mēģināt šo jautājumu atrisināt taisnīguma ceļā," pauda LBAS jurists Kaspars Rācenājs.
Vēl risinājums ir vērsties tiesā pret valsti, kā arī vērts runāt ar likumdevēju par šīs normas precizēšanu, papildināšanu vai grozīšanu. Labklājības ministrija (LM) neizslēdz, ka šāda iespēja būtu rūpīgi apsverama. "Teorētiski ir iespējams par to runāt un diskutēt, bet tas nevar notikt tā pēkšņi un strauji, jo zināmas tiesiskās sekas iestājas tādam lēmumam," pauda LM Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse.
