Šodien puteņo un ceļš līdz bērnu aprūpes centram Ventspilī ir neizbrienams. Ēkas atrodas pilsētas nomalē, tāpēc bērni ikdienā dzīvo citu pašvaldību internātskolās un savās istabās atgriežas vien nedēļas nogalēs. Vienā ēkas spārnā izvietojies veco ļaužu pansionāts, bet otrā bērnunams.
"Faktiski uz šo dienu skaitlis svārstās robežās no 10–18 bērniem maksimums, kaut gan vēl dažus gadus atpakaļ mēs runājām par 30 bērniem," teica Ventspils pašvaldības pārstāvis Didzis Ošenieks ("Latvijai un Ventspilij").
Ja maza vecuma bērnus bez vecākiem visai ātri izdodas nodot adopcijai vai audžuģimenei, tad problemātiskas uzvedības pusaudžus parasti neizvēlas, stāstīja Ventspils aprūpes centra sociālie pedagogi, tomēr bāreņu skaits šajā iestādē pēdējos gados ir samazinājies uz pusi. Telpās, kuras sastāv no gaiteņa un nelielām istabām, šobrīd uzturas astoņi bērni. Lai radītu priekšstatu par dzīvi ģimenē, iekārtota plaša virtuve.
"Latvijā cilvēki ir kūtri ņemt pusaudžu vecuma bērnus adopcijai, varbūt mēģina audžuģimenē sākumā, ja ļoti labs kontakts veidojas, tad var adopciju, bet praksē tas nav pierādījies, ka pusaudžus adoptē," sacīja bērnu aprūpes centra darbiniece Ārija Čuhnova.
Vēl pagājušogad šajās istabās uzturējās 12 bērnu, kas izauguši bez vecākiem. Sasniedzot 18 gadu vecumu, mītnes vieta nav jāpamet, ja jaunietis joprojām mācas izglītības iestādē, bet, to pabeidzot, pašvaldībai bāreņiem jāierāda sociālie dzīvokļi.
Lai izveidotu priekšstatu, kāda ir dzīve ģimenē, vairāki bērnu aprūpes centri Latvijā ir pārveidoti par ģimenes tipa dzīvokļiem, tādi atvērti Liepājā, Jelgavā un nākamgad būs arī Ventspilī.
"Noteikti tā tuvība, mīļums. Tas emocionālais, tas sirsnīgums ir svarīgs, ģimeniski dzīvojot. Jā, tas ir tāds ļoti liels pluss, ko viņi nav baudījuši un nav saņēmuši," atzina bērnu aprūpes centra darbiniece Evija Dravniece.
Vairumā Latvijas bērnunamu esot palikuši tikai pusaudži ar uzvedības problēmām, lielas brāļu un māsu grupas, kā arī bērni ar smagām veselības problēmām, jo ne katra audžuģimene ir gatava uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām.
"Audžuģimenei ir jāpiekrīt, jo, ja viņa redz, ka šim bērnam ir nepieciešama konkrēta izglītības iestāde, kuras tuvumā nav, ja nepieciešamas medicīniskās manipulācijas, kuras tuvumā nav pieejamas, jo viss ir Rīgā un ir jābraukā, – nu, protams, viņi saprot, ka viņi nevar nodrošināt to aprūpi," skaidroja Latvijas profesionālo audžuģimeņu biedrības "Terēze" vadītājs Pēteris Martukāns.
Latvijas Profesionālo audžuģimeņu biedrības vadītājs arī piebilda: lai pēc pilngadības iestāšanās bērni paši varētu uzņemties atbildību par savu dzīvi, tie no agra vecuma jāiesaista viņu dzīves plānošanā, pedagogiem jābūt profesionāliem un apmācītiem nestandarta situācijām. Viens no piemēriem tam ir nepilngadīgā māmiņa, kura dzīvo Ventspils bērnu aprūpes centrā un tepat arī audzina savu gadu veco bērniņu, kurš piedzimis, kad viņa vēl bija pamatskolniece.
