Viņa pastāstīja, ka tirgotāji, kas pārdod velosipēdus, batutus un citas lietas, kuras izmantojot, bērni gūst traumas, turpmāk vai nu rakstīs blogus par bērnu drošību, vai izstrādās kādu mārketinga stratēģiju vai pat atsevišķas kampaņas. Tajās bērnus un vecākus izglītos par drošību, piemēram, braucot ar velosipēdu, kad būtu nepieciešams uzvilkt ķiveri.
Šteina atgādināja, ka jau šogad pirmajos trīs mēnešos bērnu traumatisma gadījumu skaits, salīdzinot ar pagājušā gada trim mēnešiem, ir krasi pieaudzis – par vairāk nekā 300. Kopējo statistiku par bērnu traumatismu gan viņa nevarēja nosaukt.
Slimnīcas pārstāve atzina, ka jaunās iniciatīvas aizsākumi ir meklējami pie ārstiem-reanimatologiem, kuri “gluži vienkārši ir noguruši no traumām”. “Viņi cīnās ar galējām sekām, kuras tiešām varēja nenotikt,” komentēja Šteina. Piemēram, bērni brauc ar velosipēdu vai skrituļslidām bez ķiverēm. Taču tieši kritieni ir visbiežākie gadījumi, kad bērni gūst traumas.
Šteina akcentēja, ka šajā gadījumā runa ir tieši par smagajām traumām.
Viņas teikto apliecināja bērnu ķirurgs Jānis Upenieks, kurš sacīja, ka redzējis gan sīkas traumas, gan tādas, pēc kurām bērni kļuvuši par invalīdiem. Ārsts daudz pārmetumu veltīja vecākiem un citiem cilvēkiem, kuri ignorē mediķu ieteikumus, sakot, ka “tas uz mums neattiecas”. Piemēram, ja ģimene brauc ar velosipēdiem un tikai bērniem ir ķiveres, tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņi tās nevilks, jo vecāki taču tās nevalkā.
Ķirurgs atzina, ka efektīvs veids būtu, ja bērni vai jaunieši, kas jau piedzīvojuši savā mūžā kādu nelaimi, par to pastāstītu saviem vienaudžiem. Liela daļa šādas lietas izdzīvojuši bērni savu dzīvi pēc tam ir mainījuši arī praksē.
