Arī tagad sargātu pastiprinātājus un mikrofonus. Saruna ar Rasmīti Daņiļevsku

Valsts prezidents piektdien pasniedza augstāko valsts apbalvojumu arī Latvijas Radio darbiniecei Rasmītei Daņiļevskai. Pēc tam pie Rīgas pils ar viņu tikās žurnāliste Māra Rozenberga un viens no ilggadējiem Rasmītes radio „audzēkņiem”, producents Viktors Pupiks.

Saruna ar Rasmīti DaņiļevskuMāra Rozenberga

Rasmīte Daņiļevska ir aizkadra cilvēks. Un bez viņas Latvijas Radio skanējums nebūtu tāds, kāds tas ir. Piecdesmit darba gadus viņa veltīja tam, lai raidījumi radio ēterā skanētu nevainojamā kvalitātē, žurnālisti runātu izkoptā latviešu valodā un intonācijā. Ne velti radio iekšienē viņu sauca par režisori, nevis vienkārši operatori. Viņa bija arī aktīva Tautas frontes dalībniece, kura Atmodas laikā slēpa Tautas frontes nodaļas karogu un puča laikā glāba radio skaņu tehniku.

„Atnācu uz radio 1968. gadā,” atminas Rasmīte. Detaļas gan jau no atmiņas pagaisušas, bet sapņu darbs tas tolaik neesot bijis. „Man liekas, ka tas nejauši sanāca. Bija domāts, ka nāks kāds cits, bet atnācu es,” viņa stāsta. Pirms tam trīs gadus Rasmīte rādīja filmas kinoteātrī „Kosmoss”, bet radio kļuva par viņas mūža darba vietu.

Kolēģi saka: tā nebija vienkārša raidījumu salikšana, bet īsta režija.

„Viņa klausījās intonācijas, klausījās tekstus, ieteica savus formulējumus, pamanīja detaļas. Rasmīte aizdomājās tik tālu kā neviens cits,” saka Viktors Pupiks.

Žurnālistu valodai Rasmīte Daņiļevska pievērsa tik lielu uzmanību, ka kolēģi atzīst – no viņas labā nozīmē baidījušies. „Ka aizrādīju, tas ir fakts! Dzert, vērt, pērt – visi vārdi, kas nenoteiksmē beidzas ar „-rt”, jāizrunā šauri! Es dzeru, es veru – šauri!” Rasmīte strikti saka. Izrādās, ka pie viņas padomu valodas izkopšanā savulaik meklējuši pat vairāki politiķi – Māris Gailis, Andris Šķēle, Guntars Krasts. „Es liku Šķēlem aizlikt aiz vaiga korķi, lai to muti var ievingrināt. „Kundze, to gan es nedarīšu!” viņš man atbildēja,” nosmejas Daņiļevska.

Radio mājā Rasmīti atceras arī kā vienu no pirmajām skaņu operatorēm, kas jau pirmsākumos pašmācības ceļā apguva skaņu montāžu datorā un no raidījumu montēšanas lentēs „pārcēlās” uz digitālo vidi. „Vajadzēja, un viss. Pat nezinu, vai mācījos. Man vienkārši padevās. Tas bija viegli. (..) Tagad jau var aizmiegtām acīm taisīt! Es jau zinu, kāda izskatās „s” un „a” skaņa, datorā tas ir tik viegli! Es tikai pabraucu – knikt, knakt – un „delete”!” viņa izsaucas.

Īpaši emocionālā atmiņā Rasmītei Daņiļevskai palicis Atmodas laiks – viņa aktīvi darbojās Tautas frontē un mājās pat slēpa Tautas frontes karogu.

„Un vēl jau, kad bija pučs, es katru vakaru lielā, melnā somā nesu uz mājām pastiprinātājus un mikrofonus, lai nenozog!

Katru dienu ar melno somu staigāju. Vakarā, pēc darba, sakrāmēju un no rīta nesu atpakaļ. Izkāpu Daugavmalā un ar to somu vilkos. Doma baznīcā katru rītu astoņos bija dievkalpojums, un es katru rītu uz to gāju,” atceras Rasmīte. „Tas bija vienreizējs laiks. Ja tagad vajadzētu, tad es arī kā ietu – lai nemaz nenāk tuvumā!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti