Vidzemnieki pie dzelzceļa stacijas pulcējoties, ar klusuma brīdi atceras tas dienas notikumus, lūdzot, lai pasaulē kādudien iestātos miers. Daudzus atnākušos ar 1949.gadu saista sāpīgas atmiņas. Mildu Vītolu arestēja skolā un pēc tam viņu iesēdināja vagonā, kurā nebija neviena savējā, tikai virsnieks, kas turējis pie rokas:
“Mana vecākā māsa sauc, kliedz kaut ko pa vienu tā lopu vagona lodziņu. Un viņš man prasa: “Kas viņa ir? Kas?”, es runāju krieviski jau tad, es saku: “Tur ir mana māsa.” Un viņš pieveda mani pie tā vagona, atbīdīja tās durvis un pacēla un teica: “Ej pie savējiem.” Viņam bira asaras ne tikai es raudāju, bet arī tas krievu virsnieks.”
Dzīvi Sibīrijā Milda Vītola atceras ar labu, jo daudz palīdzējuši vietējie krievu cilvēki. Kautuvē paši ierīkojuši dzīvokļus un tie, kuri līdzās bija svešumā, kopā turas arī tagad.
Dienā pirms 67 gadiem mežs bija sniegots, to atceras Kārlis Okšs, kurām izdevās izvairīties no izsūtīšanas, jo todien, ar tēvu sajūguši zirgus, mežā slēpās, bet māte tikmēr aizvesta:
“Man bija 18 gadu. Bet es domāju – ko pārdzīvoja tie senči un visi tie? Māti sagaidījām mājā kādā 1956.gadā.”
Atnākušie spriež, ka 1949.gada notikumi skāruši ne tikai tos, kas izsūtīti, bet arī palikušos.
