"Tā kā viņi ir vairākās paaudzēs dzimuši un auguši, gan viņu vecāki nebrīvē - šie konkrēti ir dzimuši Rīgas Zooloģiskajā dārzā - tad viņiem tā fizioloģiskā ķermeņa regulēšana, ka būtu tiešām jāiet gulēt un ka to viņi tiešām arī darītu, tā īsti nestrādā. Bet tādās aukstākās dienās, kad tāds nejaukāks laiks, tad tiešām mēdz būt, ka viņi dienas trīs četras nekur no migas ārā neiet, īsti arī neko neēd un vienkārši guļ. Līgatnē pirmie lāči Mikus un Puika atbrauca no Zooloģiskā dārza 1996. gadā, kad zoodārza lāču pārim piedzima mazie lācēni un meklēja viņiem jaunas mājas pēc tam, un Līgatnes dabas takas viņus paņēma," stāsta Lange.
Tālāk Inta Lange aicina doties apskatīt lūšus. Tieši ziemā Līgatnes lūšu ģimene ir vislabāk redzama, jo vasaras karstumā tie nereti meklē kādu krūmu pavēni un apmeklētājiem nav redzami:
"Ģimenē kopā viņi ir 5 – māte, tēvs un 3 viņu pieaugušās meitas, tēvs, redz, runcītis vienīgais, bet viņam nav nekādas teikšanas, jo galvenā tur ir māte, tāds pamatīgs matriarhāts, un māte Leonora vārdā ir tā, kas šeit ievieš kārtību, Incim vairāk ir citas intereses, vairāk paēst un pagulēt, savukārt, Leonora ir tā, kas ļoti interesējas par visu, kas apkārt notiek. Viņa ir tā, ko apmeklētāji visbiežāk redz, vistuvāk."
Pēc pagaras pastaigas, kad aizstaigāts līdz aļņu voljeram, atceļš ved pie vāverēm, kas ir arī šī gada dzīvnieks.
"Šīs ir atbraukušas no cilvēkiem, kas bija atraduši izpostītas vāveru migas, tad, kad viņi pavisam maziņi bija, cilvēki bija viņas izbarojuši ar pienu, un tad atveda uz dabas takām, kopš tā laika mums ir ļoti jauka vāveru kompānija," zina stāstīt Lange.
Esot kopā ar dabas taku vadītāju, ir iespēja arī ielūkoties Līgatnes dabas takās, tā teikt, no sētas puses, pareizāk gan - no virtuves puses:
"Te mums ir noliktava lielā, te mums notiek arī barības glabāšana, un šogad mums ir jāsaka paldies visiem brīvprātīgajiem, kas ar mazajiem pirkstiņiem ir zīles lasījuši; šogad bija zīļu gads, bija vairākas skolas un bērnudārzi, kas pat 3 tonnas katra atveda, no Cēsīm viena, viena no Saulkrastiem, tā ka ļoti daudz."
Šoruden veidojot sižetu par noķertajiem malu zvejniekiem un viņiem atņemtajiem prāvajiem lašiem, inspektori Latvijas Radio stāstīja, ka tie ceļos uz Līgatni lāčiem. Inta Lange apstiprina, ka šis cienasts ir sasniedzis galamērķi:
"Nonāk, nonāk, jo visiem jau ir dokumenti līdzi, mūsdienās jau nav tā, ka atņem kādam un paši ēd, tā jau nenotiek! Mēs arī uzreiz jau nevaram tādos daudzumos dot lācis apēst un tad saliekam saldētavās, mums tādas lielas ir, saliekam un tad pa vienam velkam ārā. Re, kur te mums viens lielais lasis ir, tas ir aiztaupījies, jāsaka tā, ka šī būs dāvana Ilzītei viņas dzimšanas dienā, lācenītei Ilzītei."
Izstaigājot Līgatnes dabas takas un runājot par dzīvnieku paradumiem, Inta Lange stāsta, ka, ja ir vēlme mežā iedegt Ziemassvētku eglīti un pie reizes tās zaros iekārt kārumus savvaļas dzīvniekiem, tas gan būs velti darīts.
"Kārt jau var, mežā tas skaisti izskatās, bet zvēriņi neēd tā vienkārši no eglītēm, viņi nekad neēd, un vēl ir jāatceras, ja tie ir āboli, ko mēs gribētu, lai stirnas apēd, viņi nekad veselā veidā nederēs, jo ziemā ir auksts, tie dārzeņi sasalst ātri, visbiežāk viņi paliek cieti kā krams, kā ledus, un neviens dzīvnieks nevar arī tādus sagrauzt, un, ja tiešām grib kādu dzīvnieku pacienāt, tad barība būtu jāliek kaut kur uz zemes vai jāsakapā, vai jāsagriež tas ābolītis vismaz uz pusēm, un tad gan dzīvnieki nāk, bet no eglītes... Es esmu redzējusi jau vēlu pavasarī, ejot pa mežu, kur visi labumi karājas, kaut arī ir bijusi barga ziema un dzīvnieki labprāt būtu ēduši, bet no eglītēm kaut kā viņi nedara to," stāsta Lange.
Bet, runājot par Līgatnes dabas takām, tad arī ziemā te ir ko skatīt, bet pats galvenais ir pastaiga pa piesnigušo mežu, un Inta Lange saka, ka līdzi var ņemt arī slēpes.
