Edgaram Vēverim šodien sirds sitas strauji. Rokās lapiņa. Viņš meklē kapa plāksni ar kaimiņa un vienlaikus radinieka – sievas brālēna – vārdu. Ziņas par kritušo leģionāru meklējis gadiem. Līdz nupat no Kara muzeja saņemta vēsts. “Kur tik nemeklēju. Visas malas, Anglijā, Vācijā. Tikai nupat, pagājušo pavasari, no Vācijas atvesti arhīvi. Jānis Kundzāns. Kur kritis, viss smalki zināms,” stāsta Edgars Vēveris.
Kad kapavieta atrasta, 95 gadus vecā vīra acīs iezogas asaras. “Kaimiņu puisis, ballēs kopā gājām, dancojām. Es spēlēju mūzikas instrumentu, bet viņi lēca, valsi dejoja.”
Arī viņš pats bija leģionārs. Kad iesauca karot, Edgaram bija 18 gadi. “Es biju radio rotā pie morzas aparātiem. 19. divīzijai bija viena raidstacija, kas stāvēja piecus kilometrus aizmugurē, un es biju tajā grupā. Un krievu artilērija nopeilēja, pie Novosokļniķiem, un visu nobombardēja.”
1944.gadā no 16 līdz 18.martam notika kauja pie Veļikajas upes Krievijā. Tur pirmo un vienīgo reizi kara laikā abas latviešu leģiona divīzijas kopā cīnījās pret Sarkano armiju. Pie Veļikajas upes bojā gājuši divi tūkstoši latviešu karavīru. “Marta kaujās piedalījos Veļikaja upes krastos. Daudzi krita gūstā, vada komandieris krita gūsta. Maz palikuši, kas tur bija, vairs nevar satikt,” saka leģionārs Jānis Spičs.
“Tas ir mans tēvs, un man tas ir ļoti svarīgi. Un visai ģimenei. Atbraucis arī viņa mazdēls. Stāstījis daudz, atmiņas sarakstītas. Vēl nav izdotas, krājam un vācam,” stāsta leģionāra meita Sandra Susēja.
Daudzi Lestenē ieradās krietnu brīdi pirms atceres pasākuma, lai klusi un privāti pieminētu karā zaudēto tēvu, brāli, radinieku.
“Manai mammai bija piecu bērnu ģimene. No pieciem bērniem palika vienīgā mana mamma. Jo trīs brāļi krita, un ceturtais brālis emigrēja uz Austrāliju un arī ir miris. Nevienu savu tēvoci neesmu satikusi, redzējusi,” stāsta Ligita Zalinkēvica, kura piemin tēvoci leģionāru.
Lestenes brāļu kapos pārapbedīti vairāk nekā tūkstoš vīru. Memoriāla sienā iegravēti vēl 18 tūkstoši kritušo un bezvēsts pazudušo vārdi, un pie tiem šodien leģionāru simbols – baltas rozes.
Ainārs Buse godina vectēvu leģionāru: “Vectēvs Pēteris Busse, virsnieka vietnieks. Viņš bija ievainots, un viņu veda uz hospitāli, nokļuva zem uguns.”
Arī Kārlis Krūmiņš piemin tuviniekus leģionārus: “Vecātēva brālis te guļ. Vilhems Vilis Krūmiņš, ložmetējnieks.”
“Mēs tikai uzzinājām arhīvā, jo skaitījās bezvēsts pazudis kara laikā,” stāsta Santa Krūmiņa, kura arī piemin tuviniekus leģionārus.
Vācija leģionā iesauca 110 līdz 115 tūkstošus tolaik okupētās Latvijas iedzīvotāju. Kaujas laukā palika 70 tūkstoši.
