Latvijas Radio: Par darbu Dabas fonda padomes vadībā – esat ievēlēts uz nākamo termiņu. Kas patlaban un nākamos trīs gadus būtu organizācijas prioritātes, jūsuprāt?
Andrejs Briedis: Droši vien lielākās rūpes ir par to, kā dabas aizsardzības jautājumus censties salāgot ar ražošanu. Proti, kā to paveikt, ražojot gan lauksaimniecības produktus, gan nodarbojoties ar mežsaimniecību Latvijā. Tie būs tie galvenie virzieni nākamajos gados un ne tikai.
Bieži vien mums pārmet, ka jūs jau visu gribat aizliegt un aizdzīt mūs [sabiedrību] atpakaļ uz akmens laikmetu. Bet tā nav, jo ir sfēras, kur mēs tieši varam attīstīt ražošanu un daba no tā būtu ieguvēja. Un mūsu uzdevums ir rādīt, kā to izdarīt, un diskutēt par to, kā to labāk izdarīt.
Vai uzlabojas sadarbība ar tādām dažādām nozarēm kā lauksaimniecība un mežsaimniecība? Vai tas kļūst vairāk par dialogu, ierastās pretējo ierakumu stadijas vietā?
Cenšamies būt sarunu partneri, kas uzklausa, un veidot diskusiju dialoga formā, bet ne vienmēr tas izdodas. Bet arī varam teikt – tāpat kā vides nozare nav vienveidīgs organisms, tāpat arī lauksaimniecība. Ir balsis, kuras dzird skaļāk atbildīgā ministrija. Bet vienlaikus arī lauksaimnieku un mežsaimnieku kopums ir ļoti dažāds. Mums ir arī daudz kopīgā ar virkni lauksaimnieku organizāciju.
Ja runājam par procesu un aicināšanu pie galda, tad tur situācija ir attīstījusies. Ja salīdzinām šī brīža kopējās lauksaimniecības politikas reformas diskusiju gaitu ar iepriekšējo pirms vairāk nekā pieciem gadiem, tad šajā virzienā ir progress. Cits jautājums ir par to, kā tiek pieņemti lēmumi un cik no šajās diskusijas panāktajiem kopsaucējiem paliek arī spēkā. Šajā sfērā mēs gribētu lielāku loģiku un konsekvences saskatīt.
Eiropas Komisija trešdien nāca klajā ar jaunu Biodaudzveidības stratēģiju. Mērķis ir mainīt veidu, kā eiropieši saimnieko, ēd un aizsargā dabu. Ar ko mums jārēķinās, lai izpildītu tos mērķus?
Kopumā šie biodaudzveidības stratēģijā izvirzītie lielie mērķi un soļi, kā arī stratēģijā “No lauka līdz galdam”, kas raugās ilgtspējīgas pārtikas ražošanā, tad šie lielie izvirzītie mērķi ir apsveicami. Bet ir ļoti svarīgi apzināties to, ka tas ir tikai Eiropas Komisijas piedāvājums un vīzija. Diskusijas turpināsies Eiropas Parlamentā un Ministru padomē. Līdzšinējā pieredze rāda, ka tur tas iznākums var būt dažāds.
Taču stratēģijā komisija ir atzīmējusi dabas daudzveidības nozīmi cilvēku pastāvēšanai un labklājībai. Komisija atzīst jau daudzu vides organizāciju un zinātnieku pausto, ka ir problēmas ar dabas daudzveidības saglabāšanu un, ja turpināsim saimniekot, kā līdz šim, tad tas agrāk vai vēlāk atspēlēsies uz mums.
Tāpat, ja raugāmies konkrētās darbībās, ko paredz stratēģija, tad
tas mērķis ir tāds, ka arī dabas daudzveidības jomā dalībvalstīm būtu saistoši mērķi.
Līdz šim šajā jomā bija jaukas ieceres, kas nepiepildījās. Savādāka situācija ir klimata jomā, kur ir strikti mērķi, kurus nesasniedzot seko sankcijas. Jā, tas ir būtiskākais, ka arī dabas daudzveidībā mums nepietiks ar to, ka mēs stāstām, ka esam otra zaļākā valsts pasaulē, bet būs tiešām jārīkojas, lai palīdzētu dabai šeit, Latvijā, un tur ir daudz darāmā.
Kas šobrīd ir Dabas fondam aktuālie darbi dabas sargāšanas kontekstā, kur strādājat ar dabas interešu aizstāvību?
Tiesvedību lietās mēs turpinām tiesāties ar Valsts meža dienestu par to, vai daba būtu jāsargā [putnu ligzdas un liegumi]. Tiesu spriedumi, ko redzam līdz šim, no kuriem viens jau ir otrajā instancē, tad tur valsts un tiesa saka, ka daba ir jāsargā un atsevišķu privātīpašnieku intereses nav stādāmas augstāk par sabiedrības interesēm.
Bet šeit arī tas jautājums nav tik vienkāršs. Mēs apzināmies, ka esošā kompensāciju sistēma ir nepilnīga un nesedz tos apgrūtinājumus, ko dabas aizsardzība uzliek mežu īpašniekiem. Sistēmu ir nepieciešams uzlabot, un tas ir viens no virzieniem, kur darbosimies. Taču arī jāsaprot, ka mēs esam sabiedriska organizācija, bet dabas aizsardzība ir tiešs pienākums arī vienai no ministrijām.
Diemžēl bieži ir tā, ka dabas aizsardzības organizācijas ir spiestas veikt ministrijas darbu, jo tā kaut kādu iemeslu dēļ šīs problēmas neredz vai nevēlas redzēt un meklēt risinājumus.
Kas notiek ar bišu veselību un aizsardzību no pesticīdu ietekmes? Šīs nedēļas diskusijā parādījās informācija, ka kādam no biškopjiem Latvijā nupat zaudēta puse saimju. Vai šogad tā ir kāda tendence pie mums?
Šajā gadījumā es teiktu, ka nevar apgalvot, ka pie vainas viennozīmīgi būtu tieši pesticīdi. Kopumā jāsaka, cik esmu dzirdējis no biškopjiem, tad ziemošanas sezona bijusi ierasta, bet ir atsevišķi šādi gadījumi. Taču mums ir informācija tikai par medus bitēm, kur cilvēks var šo saimju kritumu atjaunot salīdzinoši īsā laikā.
Bet cits stāsts ir par dabīgajiem apputeksnētājiem, kas no pesticīdiem cieš krietni vairāk nekā medus bites.
Un par šiem apputeksnētājiem nav pilnīgi nekādas informācijas. Runājot par kampaņu “Glābsim bites un lauksaimniekus”, kur arī fonds ir iesaistījies, tad Eiropā turpinās parakstu vākšana, un no septiņām valstīm, kur jāsasniedz minimālais parakstu skaits, tad slieksnis ir savākts četrās. Vai pagūsim savākt līdz kampaņas beigām nepieciešamo miljonu, vēl nezinām. Taču te jāsaprot, ka kampaņa negarantē likumdošanas izmaiņas, tas ir komisijas rokās.
Kāpēc tad sabiedrībai vispār ir būtiski šajā jautājumā izteikt savu viedokli?
Es domāju, ka tas ir būtiski un ir jācīnās par savām interesēm, bet tam vajadzīgs laiks. Arī tas, ko redzam Latvijas politikā – ja pirms 10 gadiem teju neviena partija par vides jautājumiem nerunāja savās priekšvēlēšanu kampaņās, tad pēdējās Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās parādījās politiskie spēki, kas aktualizēja jautājumus arī šajās jomās. Diemžēl jāsaka, ka šobrīd no tiem solījumiem maz kas ir izpildīts un maz ko tās partijas pašas atceras, bet
tas tad ir tas vēlētāju uzdevums - atgādināt politiķiem, ko viņi paši ir solījuši,
un vaicāt, kad tas tiks paveikts.
