Apgabaltiesas priekšsēdētāja palīdze Karina Hauga Latvijas Radio skaidroja, ka tiesas ieskatā valdības rīkojums bijis atbilstošs tā brīža situācijai.
“Apgabaltiesa atzina, ka izdevējs ir pamatojis tā izdošanas nepieciešamību. Rīkojuma izdošanas brīdī pastāvēja nopietns sabiedrības veselības un labklājības apdraudējums, kas ietekmētu arī veselības aprūpes sistēmas noslodzi un valsts spēju izpildīt tās funkcijas. Apgabaltiesa pievienojoties arī pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai atzina, ka rīkojumā paredzētais pienākums – vakcinēties, ir noteikts saskaņā ar likumu. Tam ir leģitīms mērķis,” skaidroja Hauga.
Šī lieta ir nozīmīga ar to, ka tā bija pirmā ar Covid-19 vakcinācijas prasībām darbavietā saistītā lieta, kuru vēl pērnā gada novembrī izskatīja zemākā instancē – administratīvajā rajona tiesā.
Jāatgādina, ka pati Rucka pērnā gada novembrī, kad lieta tika skatīta vēl rajona tiesā, bija Labklājības ministrijas ierēdne, savukārt viņas vīrs sabiedriskā transporta šoferis, bet meita – pirmsskolas izglītības iestādes pedagogs. Pirmajā instancē savu pārliecību nevakcinēties viņa pamatoja ar to, ka nav pieejamu datu un statistikas par saslimstību, vakcīnas ietekmi uz veselību un citiem jautājumiem.
“Man ir jautājums – vai ir statistika, cik Rīgas sabiedriskā transporta šoferi ir bijuši ar kovidu saslimuši. Cik daudzi no pirmsskolas pedagogiem ir saslimuši ar kovidu, ņemot vērā, ka viņi visu laiku strādāja klātienē. Es saprotu, ka vispār netiek pieņemts tāds fakts, ka cilvēks var būt vesels, nepotējies un nepārnēsāt infekciju,” tiesas sēdē novembrī norādīja Rucka.
Toreiz gan tiesa secināja, ka rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Tā pēc Rucku ģimenei nelabvēlīgā sprieduma pasludināšanas pirmajā instancē Latvijas Radio skaidroja administratīvās rajona tiesas priekšēdētāja Ilze Freimane.
“Tiesa atzina, ka pārsūdzētā rīkojuma leģitīmais mērķis ir neatliekama sociāla vajadzība – aizsargāt citu cilvēku tiesības. Tas ir – infekcijas izplatības ierobežošana, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā attālināts darbs neizslēdz līdzpieteicēju, kas ir [Labklājības ministrijas] ierēdne no vīrusa pārneses ķēdes, jo ģimenes locekļi darba pienākumus var veikt tikai klātienē,” atzīmēja Freimane.
Otrdien noslēgto otrās instances tiesvedību izskatīja rakstveidā. Šobrīd šai līdzīgu lietu ir jau simtiem, taču visos gadījumos līdz šim sūdzības noraidītas.
Hauga gan norādīja, ka prasītāja mēneša laikā spriedumu var pārsūdzēt Senāta administratīvo lietu departamentā.
KONTEKSTS:
Sandras Ruckas, viņas vīra Gunāra Rucka un meitas Kristīnes Ruckas sūdzība bija pirmā skatītā lieta par valdības ārkārtējās situācijas rīkojumā iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19. Viņas sūdzību tiesa noraidīja, bet tika iesniegta apelācijas sūdzība.
Kopumā Administratīvā rajona tiesa ir saņēmusi ap 200 šāda veida pieteikumus.
Covid-19 ierobežošanai Ministru kabinets noteica, ka publiskajā sektorā nodarbinātajiem līdz 2021. gada 15. novembrim bija jāvakcinējas pret Covid-19, bet tie, kuri līdz šim datumam bija sākuši vakcinācijas kursu, taču vēl nebija saņēmuši Covid-19 vakcinācijas sertifikātus, varēja turpināt strādāt attālināti vai klātienē. Šīm personām vakcinācijas sertifikāta iegūšanas gala termiņš bija noteikts pērnā gada 15. decembris.
Tādi paši nosacījumi attiecās arī uz privātajā sektorā nodarbinātajiem, kuri strādā klātienē un nonāk tiešā saskarsmē ar klientiem, ir pakļauti inficēšanās riskam vai nodrošina uzņēmuma darbības nepārtrauktību.
Samazinoties saslimstībai, 1. aprīlī prasību pēc Covid-19 sertifikāta darbā atcēla.
