Abavas senlejas parks dibināts 1957.gadā, un teritorijas ziņā tas ir lielākais Latvijas dabas parks – aizņem vairāk nekā 15 tūkstošus hektāru. Tomēr vienota plāna kā nozīmīgai dabas aizsardzības teritorijai joprojām nav, lai gan to ar Ministru kabineta noteikumiem bija paredzēts izstrādāt jau 1996.gadā.
Tā vietā pašlaik pastāv 22 dažādi plānošanas dokumenti, kas apgrūtina teritorijas apsaimniekošanu. Tā kā nav plānojuma un izpētes, nav zināms, ko un kā sargāt. Turklāt tas rada grūtības piesaistīt finansējumu dabas aizsardzības un tūrisma infrastruktūras objektiem.
Plaude norādīja, ka sabiedriskajā apspriešanā plāna nozīmi nesaprata nedz daudzie zemju īpašnieki, nedz pašvaldība. Turklāt plāna tapšana nebūt nav ātrs process, jo pēc sabiedriskās apspriešanas vajadzīgs arī pašvaldības apstiprinājums, tālāk plāna izstrāde, atbildīgās ministrijas apstiprinājums un tad varētu sākt finanšu piesaisti. Kopumā plāna izstrādei varētu būt vajadzīgi divi gadi.
Pašlaik izskan bažas, ka līdzīgi Vecpiebalgas un Veclaicenes gadījumiem iedzīvotāji varētu sākt mežu izciršanu. 70 zemju īpašnieki parakstījuši vēstuli, kur redzamas uztraukums, ka līdz ar mikroliegumiem tiks ieviesti arī jauni ierobežojumi.
“Varētu saprast šo zemes īpašnieku bažas, ka nevarēs šo lauksaimniecības zemi, kas mazliet ietilpst teritorijā, un mežu zemi izmantot. Tā ir tāda neuzticēšanās ne pašvaldībai, ne valsts struktūrai,” komentē žurnāliste.
Turklāt pret plānu iebilst arī “Latvijas Valsts meži”, lai gan aizsargājamākās parka teritorijas ir upju krauju daļas, no kurām kokus izvest nav vienkārši.
Jau ziņots, ka Vecpiebalgas novadā, kur ar atbildīgās ministrijas iniciatīvu un dabas ekspertu un norvēģu finansējuma piesaisti notiek zonējuma maiņa, iedzīvotāji pie Alauksta ezera masveidā izzāģē lielas mežu platības, būtiski kropļojot ainavu. Tādējādi piebaldzēni reaģē uz plānoto zonējuma maiņu, kas daudziem liegtu pieņemt lēmumus par savu zemi un mežu. Līdzīga situācija ir arī Veclaicenē.
Tikmēr Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) vērtē, ka sacelta ažiotāža, kas kaitē gan dabai, gan nes zaudējumus arī pašiem mežu īpašniekiem, jo šo situāciju steidz izmantot arī mežu uzpircēji.
