Vanags atzina, ka mēs protam spraust lielus mērķus un Latvijas valsts un tauta tos spēj arī īstenot, bet, ko darīt tālāk? Viņš vēlēja, lai jaunajos valsts plānos vārdos būtu nosaukti nevis kritēriji un procenti, bet cilvēki.
"Gribētos cerēt, ka nākošos plānus mēs izteiksim citos vārdos, jo viss taču sākas no vārda, no domas. Piemēram, sasniegt, lai vecākā gadagājuma cilvēki jūtas droši par mūža nogali un lai pirmspensijas vecumā svešzemju bankas speciālistam nebūtu viņiem jāsaka, ziniet, aizmirstiet par pensiju, ko visu mūžu esat ar nodokļiem krājuši, gādājiet vairāk bērnu, lai tie jūs vecumā uztur. Vai, piemēram, panākt, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, ar tās mūsdienīgo nacionālo izglītības sistēmu, ar tās zinātnes potenciālu un uzņēmējdarbības iespējām. Vai arī panākt, lai lauku iedzīvotāji justu tādas iespējas, ka neplūstu uz pilsētu, bieži vien svešā valstī. Pavisam noteikti, šie nav profesionāli formulējumi, kāds varbūt teiks, ka tie ir populistiski. Un droši vien šie mērķi ir bijuši prātā arī līdz šim. Un tomēr šķiet svarīgi, lai mūsu valsts jaunajos plānos kā mērķis tiktu vārdā saukta nevis Māstrihta, bet Latvija, ne kritēriji un procenti, bet tauta, ne valūtas nosaukums, bet cilvēki," vēlēja arhibīskaps.
Vanags sprediķī arī norādīja, ka latvieši Latvijā nav vieni. Viņš uzsvēra, ka Latvijā ir daudz gudru, strādīgu citu tautu piederīgo, ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties, kāda virsotne mēs varam būt.
"Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties un šķīstīties nevis tajā kavēties. Nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. Tas var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas ir reiz mērķi saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt," teica Vanags.
