Video uzrunas forma izvēlēta pirmo reizi arhibīskapa kalpošanas vēsturē. Stankevičs Aglonas svētkiem sekoja līdzi neklātienē, jo atrodas pašizolācijā pēc uzturēšanās Polijā.
Savā uzrunā Stankevičs norādīja, ka viena no jomām, kura šodien jo īpaši būtu jāatver noslēpumainajai Dieva klātbūtnei, un kurā mums ļoti vajadzīga palīdzība no augšienes ir Covid-19 krīze.
“Koronavīrusa pandēmija ir atstājusi iespaidu uz ikvienu mūsu sabiedrības locekli, daudziem tā ir apgriezusi dzīvi pilnīgi otrādi. Mēs visi šobrīd esam iesaistīti sava veida karā. Bet, ja īstajā karā tu redzi savu pretinieku, pret kuru var apvienoties cīņā, tad šajā situācijā vīruss ir nosacīti neredzams pretinieks. Ja karā tu vari saprast, ka kaut kad tas beigsies, tad šajā situācijā, tas nav zināms, nav zināms, kad varēs atgriezties pie ierastā dzīves ritējuma, un tas viss kopā ļoti dziļi ietekmē ikkatra cilvēka emocionālo stāvokli. Tāpēc ir jārod spēks – ticībā un savstarpējā atbalstā,” sacīja arhibīskaps.
Lai arī vīruss ir radījis situāciju, kurā vairojas nedrošība un bailes, kad zūd stabilitāte, katra krīze nes arī jaunas iespējas.
Stankevičs norādīja: “Varam paskatīties uz Covid arī kā uz pozitīvo spēku – kā uz mācību, kuras laikā ikviens varēja atklāt, cik daudz mums patiesībā ir dots! Mūsu brīvība, spēja pārvietoties, spēja sazināties, spēja būt līdzās!
Mēs sākām novērtēt vienkāršas, šķietami pašsaprotamas lietas – saziņu, satikšanos, to, ka bērnus var aizvest uz skolu un bērnudārzu!”
Arhibīskaps vērsa uzmanību arī uz to, ka “mediju ietekme mūsdienās ir milzīga. Tāpēc ir svarīga mediju ziņu kvalitāte un atbildība sabiedrības priekšā. Cilvēki tajos ieklausās un uzticas, brīžiem pat vairāk nekā sev vai Baznīcai. Es redzu medijos atbalstu, sabiedroto, ekspertu. No medijiem lielā mērā ir atkarīgs sabiedrības noskaņojums un labestības gaisotnes iespēja mūsu dzīves vidē”.
Vēršot skatu nākotnē, Stankevičs atgādināja, ka visdrīzāk vīruss nekur nepazudīs un rudenī, “turklāt atsevišķi zinātnieki brīdina – ja cilvēki turpinās pret sev dāvātajām “ kopīgajām mājām – Zemi” (Laudato sì) izturēties tāpat kā līdz šim, saskarsimies vēl ar daudziem vīrusiem, kas nāk tieši no dzīvnieku valsts. Bet mēs varam ņemt šo – pirmo, kā mācību, ka mums ir jāsaudzē Zeme, uz kuras dzīvojam! Pandēmijas kontekstā ir jākonstatē, ka katram savā līmenī un savas kompetences ietvaros ir konkrēta atbildība”.
Savas uzrunas turpinājumā arhibīskaps vērsās pie atbildīgo institūciju pārstāvjiem, atgādinot, lai, ieviešot ierobežojumus, viņi neaizmirstu par iedzīvotājiem un viņu labklājību. “Šajā gadījumā domāju atbalsta sistēmu, īpaši tiem, kas cieš visvairāk gan tīri ekonomisku iemeslu dēļ, gan saslimšanas dēļ (piemēram, kā viņiem nodrošināt iespēju, ja ne klātienē, tad vismaz citādi palikt saskarē ar tuviniekiem). Bet te var runāt vēl plašāk par daudziem citiem virzieniem, piemēram, kā veicināt to, lai sabiedrība tomēr ne tik daudz ieklausītos kaut kādās viltus ziņās, bet gan atbildīgajās institūcijās, respektīvi, tas saistās arī ar uzticības iegūšanu. Uzticību, savukārt, var iegūt, ja iedzīvotāji tiešām piedzīvo, ka valdība, politiķi un atbildīgās institūcijas rūpējas par viņu labklājību,” sacīja Stankevičs.
Garīdzniekus arhibīskaps aicināja uz atbildīgu rīcību, uzsverot garīdznieka kā parauga lomu ticīgajiem. Viņš turpināja: “Šī brīža situācijā garīdzniekam ir īpaši svarīgs uzdevums – uzklausīt cilvēkus, nevairīties no viņiem, iedrošināt viņus un palīdzēt uzvarēt bailes, būt līdzās un uzņemties atbildību. Arī tad, ja ir pieļautas kļūdas. Garīdzniekam jārūpējas, lai ticīgie no dievkalpojuma aiziet iepriecināti un stiprināti, nevis vēl vairāk satraukti vai nospiesti. Jā, es aicinu ik katru uz atbildību. Atbildību Dieva un sabiedrības, galu galā, savas sirdsapziņas priekšā. Tas labi saskan ar Evaņģēlijā rakstīto: Nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. (Mk 4, 22).”
Ticīgajai tautai arhibīskaps uzsvēra, ka viņi nav vieni: “Ierobežojumi kļuva par ierosmi izmantot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas, lai turpinātu uzturēt garīgo saikni mūsu starpā, informētu jūs par notikumu attīstību un turpinātu lūgties un kopt mūsu garīgo dzīvi.”
Ticīgos Stankevičs aicināja izvairīties no “neauglīgas kritikas”, savu iespēju robežās morāli un garīgi atbalstīt līdzcilvēkus. Ņemot vērā, ka pēc 17. augusta tiks mīkstināti ierobežojumi, ticīgie tiek aicināti atgriezties dievkalpojumos klātienē. Viņš mudināja: “Protams, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš sargā mūs, mūsu dārgos, mūsu dievnamus un mūsu valsti no epidēmijas, taču tas neatbrīvo mūs pašus no atbildīgas attieksmes pret notiekošo un veselā saprāta pielietošanas. Nevajag izaicināt Dievu un pieprasīt, lai Viņš dara brīnumus tajās jomās, kuras Viņš ir atstājis mūsu atbildības sfērā.”
Savu uzrunu arhibīskaps noslēdza ar vārdiem: “Mīlestības uz tuvāko nosacījums ir mīlestība pret sevi, kā arī spēja atzīt savas kļūdas un nepilnību, un, galvenokārt, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Tikai šādi ir iespējams pilnvērtīgi un apzināti ticēt arī Dievam. Pretējā gadījumā mums draud nonākšana ilūziju varā. Bet ticību, kura ir balstīta uz stingriem un reālistiskiem pamatiem, neviens nespēj mums atņemt vai ierobežot. Un par to mums ir jābūt pateicīgiem.”
