Desmit arheoloģisko izrakumu sezonās, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, arheologa Jāņa Apala vadībā tika pētīts, kā tad kādreiz ritēja dzīve šādā ezerpilī. Pirmā mājiņa, kā stāsta Amatas novada pašvaldības Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera, pirms 40 gadiem tapa kā eksperiments.
"Tā bija eksperimentālā ēka, ko Jānis Apals ar saviem domubiedriem cēla kā eksperimentu, lai vispār saprastu, vai mūsdienu cilvēks ar seno darba rīku kopijām, cik jau nu var, pielietojot senās metodes, vai vispār var tādu māju uzcelt.
Un, cik zināms, tie bija cilvēki bez priekšzināšanām, bet nu viņiem izdevās, un tad nu mēs mēģinām to eksperimentu atkārtot," klāsta Koljera.
Bet, pirms uzzināt, kā tad šogad noritēs šis eksperimentālās arheoloģijas projekts, būvējot seno cilvēku mītni, arheologs Artūrs Tomsons iepazīstina ar to laiku, kad te sākas šī apbūve.
"Šī apdzīvotība uz saliņas ir ienākusi tādā steigā varbūt, jo latgaļi, kā zināms, 8. gadsimta beigās Vidzemē ir ienācēji. Tieši tas pirmais vilnis, iespējams, apmetās uz salām, kuras bija vieglāk aizsargāt. Un rodas iespaids, ka šī pirmā apbūve arī ir celta uzreiz, zaļi baļķi uzreiz likti iekšā sienās. Un tad jau pēc tam, pēc vairākiem gadsimtiem tā apdzīvotība aiziet tālāk un plašāk – pilskalnos," stāstīja Tomsons.
Kokmateriālus šim projektam atvēlējis sadarbības partneris valsts AS "Latvijas valsts meži". Bet, lai taptu senā mājvieta, mežā baļķi un citi būvmateriāli tiek gādāti, izmantojot tādus pašus darba rīkus, kā kādreiz, bet būvmateriālus, kā stāsta vēsturnieks Edgars Žīgurs, kurš arī iesaistījies šajā darbā, vajadzēs sagādāt diezgan daudz.
"Tas galvenais ir sagatavot materiālus šai te ēkai ar autentiskām metodēm. Šeit ir tas pirmais baļķēns, koks nogāzts, tātad vidēji sienai ir vajadzīgi deviņi baļķi. Un tie materiāli bez baļķiem vēl daudz un dažādi būs vajadzīgi - kārtis grīdai, tādi tievāki koki, eglītes, tad kabes jumta konstrukciju noturēšanai, un tās ir tādas izrakts egles stumbrs ar tādu izteiktu sakni, sānsakni, tādu, kā hokeja nūjas veidā. Arī, protams, būs vajadzīgas egļu mizas šai te eksperimentālai mājai, tās arī būs jāiegūst sulu laikā, kad labāk lobās, apmēram aprīlī. Tie materiāli būs daudz un dažādi, arī jumta pārsegiem plēstie baļķēni," saka Žīgurs.
Mājas celšanā tiks izmantoti tātad gan senie darba rīki, gan arī tā laika celtniecības metodes. Un, kā stāsta Eva Koljera, lieti noderēs arheologa Jāņa Apala savulaik veiktie pieraksti.
"Viņš ir ļoti precīzi dokumentējis, ko tad viņi darīja. Viņi sāka ar seno darba rīku kopiju izgatavošanu, tie bija šaurasmens cirvji. Mēs brauksim pie kalēja, jo mums ir Jāņa Apala darba rīku uzmērījumi. Mums vajag izgatavot cirvjus, vajag slīmestus, jo šobrīd tiem puišiem, kas mums te strādā, ir savējie, bet mums kā arheoloģiskajam parkam, mums nav. Mēs intervēsim, centīsimies nointervēt tos, kas piedalījās arī tās pirmās mājiņas būvniecībā. Vēl jau daži ir, kuri ir ar Apalu kopā strādājuši, bet tās zināšanas kā tādas jau sāk pazust lēnām," stāsta Amatas novada pašvaldības Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja
Šī eksperimentālās arheoloģijas projekta mērķis ir ne vien, lai taptu šī mājiņa ezerpilī, bet arī lai saglabātu nākamajām paaudzēm senos amatus.
"Amatniecības prasmes mums arī lēnām pazūd, kā apstrādāt koku ar rokas instrumentu. Tāpēc mums bija ļoti svarīgi saprast to praktisko daļu, ne tikai stāstīt mūsu apmeklētājiem teoriju, bet nu saprast, kā tas tur strādāja, kā tas notika. Protams, mums arī ezerpils ir izaicinājums, tā visu laiku ir jāremontē. Mums ir svarīgi saglabāt šo zinātnisko precizitāti, lai tai būtu tā kultūrvēsturiskā mantojuma vērtība, tad tā ir jābūvē ar autentiskām metodēm, skatoties izrakumu materiālus, nu ļoti precīzi visam ir jābūt," norāda Koljera.
Kad mājiņa būs gatava, ir iecere to arī aprīkot ar lietām, kas bija kādreiz, un arī tās gatavot, kā tās tapa kādreiz, lai līdz ar to apmeklētājiem būtu pilnīgāks priekšstats, kā savulaik ritēja dzīve Āraišu ezerpilī.
