ĪSUMĀ:
- Latvijā ņirgāšanās skolās ir izplatīta.
- Līdz šim iniciatīvas problēmas risināšanai bija īslaicīgas.
- Trūka vienota plāna un vadlīniju.
- Grib izstrādāt algoritmu ne tikai atpazīšanai, bet arī risināšanai.
- Uzsvaru liks arī uz pandēmijas laikā saasinājušos ņirgāšanos internetā.
- Plānu izstrādās izraudzīti speciālisti.
- Eksperti slavē vēlmi risināt šo problēmu, tomēr arī bažījas, vai plānu izdosies patiešām ieviest.
- Pusaudžu psihoterapeitam nav skaidrs, kāpēc izvēlēts termins "ņirgāšanās", kas precīzi neapraksta visu problēmu.
- Ziņojumu nodod publiskai apspriešanai, lai vēlāk papildinātu ar ieteikumiem.
- Iespējams, rudenī to skatīs valdība.
- Trim gadiem tam atvēlēs 220 tūkstošus eiro no Eiropas fondu naudas.
Tikmēr vidēji OECD valstīs tie bija 23%. Pētījumi pierāda, ka gadu gaitā cietušo skolēnu īpatsvars pieaug. Lai to risinātu, trīs ministrijas apvienojušas spēkus un radījušas plānu, kā situāciju uzlabot.
Veselības ministra padomniece nozares politikas plānošanas jautājumos Marta Krivade skaidroja: "Visticamāk, tas ir tāpēc, ka nav nekāda nacionāla mēroga regulējuma šim jautājumam. Respektīvi, katrs cīnās ar to problēmu, kā var. Iniciatīvas lielākoties ir īslaicīgas – te viņas ir, te viņu nav. Lielāko daļu šobrīd veic nevalstiskais sektors un, protams, tie ir projekti. Te tas projekts ir, te viņš beidzas. Un, iespējams, problēma varētu būt tieši tajā, ka nav nekādu nacionāli noteiktu vadlīniju, rekomendāciju, algoritmu, pēc kurām visās skolās skolotāji, direktori, atbalsta personas zinātu, kā rīkoties."
Līdz šim iniciatīvas bija sadrumstalotas
Līdz šim atsevišķas iniciatīvas īstenotas gan no Veselības ministrijas, gan Slimību profilakses un kontroles centra puses, taču lielāko darbu veica nevalstiskās organizācijas, piemēram, centrs "Dardedze", arī sociālā kustība "Neklusē".
Ministriju pašreizējais plāns paredz vienotu vadlīniju un algoritmu izstrādi, lai mācītu pedagogiem, skolu vadītājiem, skolēniem un viņu vecākiem ne tikai atpazīt vardarbību, bet arī piedāvātu risinājumus, kā rīkoties dažādās situācijās, kur vērsties un kā novērst. Iesaistīto izglītošanai organizēs dažādus seminārus. Tāpat plāno izstrādāt mērauklu, pēc kuras vērtēt, kāda situācija ir konkrētā izglītības iestādē un vai panākti kādi uzlabojumi. Šīs darbības izglītības iestādēm plāno noteikt kā obligātas.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvis Ivans Jānis Mihailovs pauda: "Vispirms, protams, formālā daļa – tie ir grozījumi normatīvajos aktos un tās ir vadlīnijas. Otrs – tie ir diagnostikas instrumenti. Un tie ir arī atbalsta instrumenti. Respektīvi, tā ir iespēja, izmantojot tai skaitā arī tehnoloģijas, noskaidrot, kāds ir psihoemocionālais līmenis klasē vai grupā. Tā ir iespēja saņemt palīdzību un saprast, kā labāk runāt ar kādu izglītojamo un ko darīt.
Pedagogam ir jāsaprot, ka ir jāprot ne tikai identificēt vardarbību, bet ir jāmeklē labākais veids, kā runāt gan ar upuri, gan ar klasi, gan ar to, kas ir veicis šo vardarbību."
Uzmanības lokā arī ņirgāšanās internetā
Uzsvars tiks likts arī uz ņirgāšanos internetā – šī problēma īpaši aktuāla kļuvusi pandēmijas attālināto mācību laikā.
Runājot par atbalsta personālu, skolās ne vienmēr tas ir pietiekams. Piemēram, viena no identificētajām problēmām ir tā, ka nav noteikta slodze vai izglītojamo skaits, kuriem savu atbalstu jāspēj sniegt esošajam atbalsta personālam. Tāpēc plāno veicināt arī starpnozaru sadarbību šajā jautājumā, lai palīdzību dažādās situācijās skolā varētu sniegt arī, piemēram, pašvaldības sociālais dienests.
Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāve Rita Paršava skaidroja: "Tad, kad skola jau pamana pirmos signālus, viņi var veidot starpinstitucionālo sadarbību, piesaistot arī pašvaldību speciālistus, kas ir sociālo dienestu vai bāriņtiesu speciālisti. Ir noteikti situācijas, kur pati izglītības iestāde ar savu atbalsta personālu var atrisināt visus jautājumus. Bet ir arī smagāki gadījumi, kur ņirgāšanās ir notikusi ilgstoši, ar ilgstošu pazemošanu, iespējams, arī fizisku ietekmēšanu, kur nepieciešams piesaistīt arī vecākus un sociālā darba speciālistus un veikt sociālo darbu ar ģimeni."
Eksperti raugās ar bažīgām cerībām
Pagaidām plāns ir samērā vispārīgs, konkrētus risinājumus izstrādās speciālisti, kurus izvēlēs iepirkuma procesā.
Eksperti šo ministriju plānu pagaidām vērtē divējādi – uzteicama ir ministriju sadarbība un vēlme šo jautājumu risināt. Latvijas Autisma apvienības vadītāja un organizācijas "uzvedība.lv", kas nereti skolās palīdz risināt dažādas problēmsituācijas, vadītāja Līga Bērziņa sacīja: "Latvijā nepiedodami daudzos gadījumos lietas neiet uz priekšu un nerisinās ārkārtīgi sarežģīti sociāli jautājumi tikai tāpēc, ka ministrijas nespēj savā starpā sarunāties, un katrs uz jautājumu skatās savādāk. Protams, tur arī traucē tas, ka politiskās pārstāvniecības ir dažādas, bet tā nedrīkst notikt. Tāpēc es ceru, ka šīs iestrādnes palīdzēs vienoties arī par daudziem citiem sarežģītiem jautājumiem."
Tomēr Bērziņa ir bažīga par plāna ieviešanu reālajā dzīvē. "Ņemot vērā to, cik vardarbība vai ņirgāšanās skolās ir izplatīta problēma, šīs vadlīnijas varētu būt tikai kā piliens jūrā. Lasot šo dokumentu, es neredzēju instrumentāriju, kā tad šis jautājums tiks risināts."
Turklāt atsevišķi rīcības algoritmi būtu jāizstrādā speciālās izglītības bērniem, jo viņi bieži vien no vardarbības skolās cieš visātrāk, norādīja Bērziņa.
Tikmēr pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzteica iniciatīvu šo problēmu risināt, taču arī viņš pašlaik uz iespējamo rezultātu raugās ar bažām.
Kāpēc "ņirgāšanās"?
"Pirmkārt, man ir grūti saprast, kāpēc ir izvēlēts termins – ņirgāšanās, kas īsti neapraksta to lietu, ar kuru mēs saskaramies – mobingu vai "bullyingu" (iebiedēšana – angl.), kas ir starptautiskā terminoloģijā lietoti vārdi un kurus mēs kā speciālisti esam daudzus gadus mācījuši bērniem, skolotājiem. Ņirgāšanās – mēs saprotam, ko tas nozīmē, bet populārākā mobinga forma starp meitenēm ir aprunāšana vai baumu izplatīšana. Un tā nav ņirgāšanās. Līdz ar to ir risks, ka daudz vairāk tiks izcelti zēni, kuri gan daudz biežāk ņirgājas, veicot mobingu," teica Konstantinovs.
Politikas dokumenta veidotāju ieskatā vārds "ņirgāšanās" apzīmē gan mobingu, gan "bullyingu", gan pazemošanu.
Tikmēr Konstantinovs norādīja, ka savādi ir mēģināt veidot vienādas vadlīnijas visām skolām.
Arī pasaules prakse rāda, ka mobinga jautājumos ir nepieciešama viena prakse skolas līmenī, bet nebūs iespējama vienota prakse valsts līmenī, jo situācijas skolās var būt krasi atšķirīgas.
Sociālā projekta "Neklusē" līdzdibinātāja Marika Andžāne intervijā Latvijas Radio uzsvēra, ka
problēmas mazināšanai nepieciešama centralizēta pieeja, kā arī valsts budžeta finansējums.
Līdz šim mobinga mazināšana bijusi skolas un pašvaldības atbildība, kur motivācija un risinājumi bijuši niecīgi.
Andžāne arī piebilda, ka, lai mazinātu mobingu skolā, jāpēta arī kopējā attieksme pret vardarbību valstī - cik mūsu sabiedrība pret to ir toleranta. Papildus vadlīnijām nepieciešams arī atbalsts skolu personālam, uzlabojumi starpinstitucionālajā sadarbībā un izglītojošs darbs ar vecākiem.
Pašlaik konceptuālais ziņojums ir nodots publiskai apspriešanai, pēc kuras to papildinās ar vērtīgiem ieteikumiem.
Iespējams, rudenī to skatīs valdība, un tādā gadījumā vadlīnijas varētu tapt nākamā gada sākumā, kad varētu uzsākt arī seminārus un kursus skolās. Vadlīniju izstrādei, kā arī semināru un kursu rīkošanai nepieciešamais finansējums ir 220 tūkstoši eiro trīs gadu periodā. Sākotnēji to ņems no Eiropas fondu naudas, taču nākotnē šos izdevumus plāno iestrādāt valsts budžetā.
