Kultūras rondo

Mākslinieces Klēras Kaningemas ķermeņa fizisko spēju pētniecībā sabiedrotie ir kruķi

Kultūras rondo

Kultūras nozīme indivīda un sabiedrības veselībā un labbūtībā

Sarunāties un veidot sabiedrībā sapratni par traumatiskiem vēsturiskiem notikumiem

Ar svecīšu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pieminēs Rumbulā noslepkavotos ebrejus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

30. novembris ir diena, kad godinām Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu. Tā būs gan svecīšu nolikšana, gan lekcija par ebreju vēsturisko presi. Šī diena ir svarīga, lai runātu par vēsturisko un sociālo atmiņu, par to, kā mēs atceramies. 

Rumbulā noslepkavoto atcerei ebreju kopiena Latvijā pulcēties sāka uzreiz pēc kara; tika apzinātas masu kapu vietas un upuru piemiņai izveidoti pašu darināti memoriāli, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skaidro Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone. "Ebreju kopiena to vienmēr atcerējās novembra pēdējā svētdienā. Tur vienmēr bija piemiņas pasākums," viņa atzīmē. "Kopš piedalās arī Latvijas valsts pārstāvji un diplomātiskais korpuss, tas parasti notiek 30. novembrī [..]. Piemiņas pasākums pie Brīvības pieminekļa, atceroties to, ka tie bija Latvijas cilvēki, rīdzinieki, daļa no Latvijas, notiek no 2016. gada, kad bija 75 gadu atceres diena Rumbulas slaktiņam." 

Šogad atcerēšanās notiek ar piemiņas brīdi Rumbulas memoriālā, ar brīvdabas izstādi Esplanādē "Galastacija – Rīga", kas veltīta uz Rīgu deportēto un noslepkavoto ebreju piemiņai, ar Izraēlas Nacionālās bibliotēkas organizētu atvērto lekciju "Kopienu pieminēšana, izmantojot vēsturisku presi" un ar svecīšu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Žaņa Lipkes memoriāla direktore aicina: 

"No 18.00 līdz 22.00 pie Brīvības pieminekļa jūs varat nākt un pieminēt upurus. Daudzus no viņiem nogalināja kopā ar visām ģimenēm, un tas nozīmē, ka nav palicis neviens, kas svecīti varētu nolikt. 

Man liekas, tas arī veido mūsu atbildību, ka mēs atceramies tos, kas tepat Rīgas pievārtē bez vārdiem, bez atsevišķiem kapiem masveidā tika noslepkavoti." 

Saruna, kas jāturpina 

Vaicāta, kā ir ar mūsu kolektīvo atmiņu, vai ir notikumi, problēmas, kuras izvēlamies izslēgt, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče atbild: "Ja raugās vēsturiskā griezumā, tad vienmēr pēc šaušalīgiem noziegumiem, šaušalīgiem notikumiem ir periods, kad cilvēki tā kā nespēj to satvert, saprast, un tāpēc ir tāds izslēgšanas posms. To ļoti labi rāda visa holokausta vēsture, bet vēl vairāk holokausta piemiņas gaita Rietumu pasaulē. Jo sākotnēji šīs tēmas ienāk akadēmiski šaurā lokā, sākot no 50. gadu beigām, 60. gadiem, savukārt 70. gados, pateicoties kultūras produktiem un arī pat populārās, ļoti vienkāršās kultūras produktiem, tēma aiziet plašāk sabiedrībā un kļūst par klātesošu cilvēku sapratnes par pasauli [veidošanā] un arī par tādu ļoti svarīgu jautājumu – kas ir taisnīgi un kas ir netaisnīgi, un kas ir noziegums? Šobrīd raugoties uz Rumbulu, mēs saprotam, ka tas ir noziegums un tā ir neaptverama netaisnība pret cilvēkiem, kuriem tika liegta iespēja nodzīvot viņiem, teiksim, Dieva vai vispār piešķirto dzīves laiku. 

Viņiem tika atņemtas dzīves, viņiem bija jāiziet cauri pazemojumam, noliegumam, nicinājumam. Un kāpēc? Tas ir jautājums, kuru arī uzdod kultūra, sabiedrība, ikviens cilvēks, kurš saskaras ar šo tēmu.

Kāpēc kāds drīkst šķirot pēc etniskajām pazīmēm vai pēc kādām citām pazīmēm, kā tas ir citos noziegumos pret cilvēci? Kā var veidot tādu naida un iznīcības kultūru, kas nogalina nācijas vai valstu iedzīvotājus, noteiktas sociālās grupas?"

Sāpīgas saites savieno holokaustu ar šo dienu traģēdiju – karu Ukrainā. Nesen, Lipkes memoriāla aicināta, holokausta vēstures pētniece, grāmatu autore un lektore no Ukrainas Marta Havriško (Marta Havryshko) sniedza ieskatu mūsdienu holokausta pētnieku darbā ar izglābto un glābēju pēctečiem, vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. "Viņa teica, ka tie cilvēki, ko viņa ir intervējusi – kuri glābuši citus vai paši izglābušies – šobrīd ir nogalināti vai ir gājuši bojā, jo viņiem ir 90 pāri gadu vecumā jāslēpjas pagrabos un viņi neizdzīvo. Dažus izdodas izvest [no Ukrainas]. 

Viņai pēkšņi bija ķēdīte no holokausta notikumiem Ukrainā un to, kas notiek tagad, kas liekas pilnīgi neticams,"

pastāsta Lolita Tomsone.

Vita Zelče atgādina, ka kolektīvā atmiņa vienmēr ir sociālā ietvarā darbojošs fenomens, un arī Ukrainas notikumi Rumbulai, holokaustam piešķir atkal jaunu sociālo ietvaru, lai vēlreiz un asāk saprastu to, kas notika pie mums pagātnē. Profesore uzsver sarunas uzturēšanas nozīmīgumu:

"Jo kolektīvai atmiņai, arī kultūras atmiņas formā, ir svarīgi, ka tā darbojas, tā ir komunikācija, tas ir process. Tas nav tā – reizi gadā atveru grāmatu, pēc tam aizveru un atkal dzīvojam tālāk."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti