Ar svecītēm rokās gar mūžīgās uguns altāri līdz Mātes Latvijas tēlam pirmdien, 8.janvārī, veda bruņoto spēku un Zemessardzes vienību karavīru ceļš, pieminot Ziemassvētku kaujās kritušos.
Pirms 101 gada starp vācu un krievu armijas daļām no 5. līdz 11.janvārim norisinājās vienas no lielākajām kaujām Latvijā Pirmā pasaules kara laikā. Tajās pirmoreiz cīnījās arī astoņi latviešu strēlnieku pulki.
Notikumus pieminēja ar klusuma brīdi, pēc tam lūgšanu, vēlāk svecītes noliekot pie Mātes Latvijas un kritušo atdusas vietām.
Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecības komandieris, pulkvedis Kaspars Zdanovskis uzsvēra – “svarīgākais ir, ka mēs cīnāmies par savu Latviju, ja mūsu tautā ir iekšā šis gars, cīnīties par Latviju, tātad mēs gribam šo valsti un gribam šajā valstī dzīvot”.
Un tā tas ir arī šodien, “tāpēc mēs arī nākam katru gadu šeit, un, ja mums ir jautājumi, mēs varam gūt pārliecību šeit”, sacīja Zdanovskis.
Starp sievietēm un vīriešiem uniformās varēja atrast arī cilvēkus, kas bija ieradušies pieminēt savus tuviniekus.
Zemessardzes veterāns Ludvigs Ģērģeris stāstīja, ka viņa tēvs “ir piedalījies Ziemassvētku kaujās, un, ļoti iespējams, ka daudzi no viņa kauju biedriem šeit guļ”.
Lai gan kaujas paņēma daudzas dzīvības, tās uzskata par apliecinājumu mūsu spējai sevi aizstāvēt un cēla tautas pašapziņu.
Ziemassvētku kaujas: Asiņainās cīņas, kad dzima latviešu strēlnieku leģenda
